TRENERA FILOZOFIJA UN ĒTIKA Studiju palīglīdzeklis Autori

TRENERA FILOZOFIJA UN ĒTIKA Studiju palīglīdzeklis Autori: Vadības un komunikāciju zinātnes katedras profesore, Dr. phil. Aino Kuzņecova Sporta spēļu katedras docents, Mg. paed. Jānis Rimbenieks Rīga, 2012

SATURS IEVADS. . . . 3 1. Trenera filozofijas būtība, mērķi, uzdevumi un pamatnostādnes. . . . . 10 2. Trenera ētikas pamatprincipi. . . 43 3. Trenera personības raksturojums. . 83 4. Panākumu un uzvaras filozofija. . . 109 SECINĀJUMI. . . . 165 LITERATŪRA. . . . 171

IEVADS o Treneris (angļu trainer, to train – audzināt, apmācīt) ir izglītības un sporta darba speciālists, kurš nodrošina sporta treniņu procesu atbilstoši treniņu mērķiem un uzdevumiem, o cilvēks, kurš atdod savas zināšanas, spēku, dvēseli savam audzēknim un attīsta ne tikai viņa funkcionālās iespējas un meistarību, bet gan personību kā veselumu; o persona, kas nodarbojas ar individuāla sportista vai sporta komandas vispārējo fizisko, speciālo sagatavošanu, morāles vērtību, tikumības un arī patriotisma attīstīšanu.

o Sportists – fiziska persona, kas nodarbojas ar sportu un piedalās sporta sacensībās. o Profesionāls sportists ir fiziskā persona, kas uz darba līguma pamata un par nolīgto samaksu gatavojas sporta sacensībām un piedalās tajās. o Lai sportistu sagatavošanās un piedalīšanās sporta sacensībās būtu optimāla, liela uzmanība jāvelta sistemātiskai, mērķtiecīgai un daudzfunkcionālai sporta izglītībai.

Sports ir gan pedagoģiska, gan sociāla parādība o Sports – visu veidu individuālas vai organizētas aktivitātes fiziskās un garīgās veselības saglabāšanai un uzlabošanai, kā arī panākumu gūšanai sporta sacensībās. o Sportā kā sasniegumu motivācija ir vajadzība pēc sasniegumiem un vajadzība pēc izvairīšanās no neveiksmēm. o Sportistu, sporta darbinieku, izglītības un sporta speciālistu ikdienas darbā liela nozīme ir sporta filozofijai un ētikai.

Sporta filozofija ir sporta zinātnes nozare, kuras uzmanības centrā ir sportists un sports kā sociāla sistēma un tās ietekme uz cilvēku un sabiedrību. o Mūsdienās sporta filozofija tiek definēta kā zinātne, kas analizējot sporta būtību, tā tapšanas un attīstības likumsakarības, sniedz ieskatu dažādās sporta filozofijas nozarēs, un rada priekšstatu par tās reālo un praktisko pielietojumu ikdienas dzīvē, sportistu un sporta speciālistu praktiskajā darbībā.

Sporta ētika ir sporta filozofijas apakšnozare, kas apkopo cilvēces vēsturē izstrādātās un paaudžu paaudzēs nostiprinājušās sportistu un sporta speciālistu ētiskās normas, vērtības, tikumiskās uzvedības principus, ideālus, uz kuriem sporta jomā iesaistītajiem cilvēkiem jābalstās savā praktiskajā rīcībā, un kas nosaka viņu attieksmi pret savu Dzimteni, valsti, pienākumiem, komandu, savu sporta veidu treneriem, sporta sacensību noteikumiem u. tml.

Sporta filozofijas būtiskākās paradigmas jeb problēmas uzstādījumi ietver sevī jautājumus par trenera filozofijas pamatnostādnēm, kuras saistītas ar sporta darbības veicināšanas priekšnosacījumu veidošanu, sportista darbības stabilizēšanu, kā arī veiksmes un uzvaras (rekordu) izredžu optimizēšanu u. c.

Studiju palīglīdzekļa mērķis: Trenera filozofijas un ētikas būtības un praktiskās nozīmes apzināšana trenera profesionālās kompetences attīstībā. Studiju palīglīdzekļa uzdevumi: o noskaidrot trenera filozofijas mērķi, uzdevumus un pamatnostādnes par trenera profesijas specifiku; o raksturot trenera ētikas pamatprincipus; o noskaidrot trenera personības raksturojumus; o raksturot panākumu un uzvaras filozofijas atziņas.

1. TRENERA FILOZOFIJAS MĒRĶI, UZDEVUMI UN PAMATNOSTĀDNES

Jaunā sportista personības attīstība o un sportiskie sasniegumi ļoti lielā mērā ir atkarīgi no sporta pedagoga (sporta skolotāja un trenera) personības, viņa filozofijas un profesionālās darbības satura.

Trenera filozofiskās domāšanas loma Filozofiskā domāšana saasina spēju saprast to, ko no trenera vēlas un sagaida: o sportisti, komandas biedri; o kolēģi, sporta darba vadītāji/menedžeri; o sporta veida līdzjutēji (fani). Bez sapratnes gan trenerim, gan sportistam būtu grūti valdīt pār saviem spēkiem, jo ar sapratnes palīdzību cilvēks: o koncentrējas, sevi noskaņo, o liek justies pārliecinātam par sevi un justies tā - it kā būtu veselā neatņemama sastāvdaļa (savā komandā), piemēram, sporta spēlēs, futbolā, basketbolā u. c. , veicot dažādas kombinācijas, kas sekmē komandas iespēju gūt panākumus un uzvarēt.

Katram trenerim ir sava filozofija, kas ietver sevī: o personīgo pieredzi, individuālo atbildību un rīcības brīvību; o garīgos orientierus, uzskatus: Ø sistematizētas zināšanas par trenera personības būtību un misiju; par trenera mērķiem un uzdevumiem, trenera darbības specifiku, viņa pienākumiem un atbildību; Ø Ø Ø zināšanas par nepieciešamajām prasmēm un spējām; treniņu metodēm un nodarbību formām atbilstoši mūsdienu tendencēm un prasībām sportā; morālās pamatsaistības, sporta un sporta ētikas principus uzvedības normas, profesionālās vērtības u. tml.

Trenera filozofijā atspoguļojas: Ø Ø viņa prasmes, spējas, attieksmes, gribas īpašības, Ø profesionālā kompetence kopumā, kas viņu padara atšķirīgu, respektīvi, vājāku vai spēcīgāku.

Trenera filozofijas pamati: o apzinīgums un kompetence; o mērķtiecība, uzstājība un produktivitāte; o godīgums un viengabalainība; o cieņa un respekts; o profesionālā atbildība; o aizrautība ar darbu un gatavība uzņemties atbildību par darba kvalitāti; o komandas orientācija.

Komandas orientācija: o sapratne par kopīgā darba nepieciešamību un spēja strādāt saskarsmē ar citiem: Ø kontaktēšanās spējas; Ø komunikabilitāte – prasme lietot mutisku un rakstisku runu; Ø tolerance un prasme klausīties u. tml.

Trenera filozofijas galvenais mērķis: o noteikt un apzināties savas darbības vispārējos un konkrētos mērķus, uzdevumus un pamatprincipus; o izstrādāt treniņu filozofiju, balstoties uz uz savu pieredzi, mūsdienu sporta teorijas un treniņu teorijas paradigmām, orientējoties uz harmoniskas audzēkņa /sportista personības attīstīšanu un augstvērtīgiem sporta sasniegumiem, lai sekmētu sportista personības adaptēšanos un personīgās izaugsmes procesu, kas savukārt veicinātu augstākus sportiskos rezultātus.

Trenera filozofijas uzdevumi: o atbalstīt savu audzēkni fiziski o motivēt sportot, un garīgi, atdodot savas organizēt, vadīt, plānot, zināšanas, spēku, dvēseli kontrolēt treniņu savam audzēknim un attīstīt procesu, sekmējot viņa funkcionālās iespējas un augstāku rezultātu meistarību; sasniegšanu; o spēt savienot daudzas cilvēka o savienot sportu ar dimensijas, attīstīt audzēkņa bērnu/audzēkņu gribas un tikumiskās īpašības, nākotnes mērķiem; kas sekmētu harmoniskas o izvēlēties metodes, kas personības veidošanu; atbilstu bērnu o akcentēt uzmanību uz trenera vecumam, viņu profesijas dominējošo interesēm un kopīgam darbības veidu mērķiem, mērķiem; pienākumiem un uzdevumiem, kuri trenerim ir jārealizē ikdienā.

Treneris ir viena no: o interesantākajām, o perspektīvākajām, o kreatīvākajām, o godājamākajām un aizraujošākajām profesijām.

Trenera profesija ir ļoti darbietilpīga, o o o jo tai raksturīgas daudzveidīgas un kompleksas lomas: līderis – organizātors – plānotājs – kontrolieris - vadītājs (menedžeris); eksperts, kurš zina un prot vairāk nekā tas, kuru viņš māca; sporta pedagogs – skolotājs, audzinātājs, kurš seko un dzīvo līdzi saviem audzēkņiem/grupai/komandai, viņu vajadzībām, spējām un interesēm; grupas līderis, kurš ved aiz sevis audzēkņus/sportistus un attīsta tos ne tikai fiziski, bet arī garīgi; psihologs, kurš redz cilvēkam cauri un izprot tā būtību, uzvedības un pretošanās iemeslus; komunikātors, publiskos kontaktus un attiecību veidojoša persona, kura atradīs kopīgu valodu ar visiem.

Trenera profesijas specifika o o o Treneris – tā ir profesija, kurā var saņemt ļoti lielu gandarījumu, un tajā pašā laikā, tā nes ļoti lielu atbildību pret tiem bērniem/audzēkņiem, kuri trenerim ir uzticēti. Trenera piemērs vārdos un darbos ir pats svarīgākais “instruments”, ko treneris var pielietot. Trenerim nav jābūt pašam labākajam basketbolistam vai spēcīgākajam cilvēkam. Svarīgākais ir tas, ka treneris parāda – viņam rūp savi audzēkņi, neskatoties uz rezultātiem un panākumiem. Morāli spēcīgs treneris ir tāds treneris, kuram ir spēcīgs raksturs, kuram pirmajā vietā ir audzēknis un tikai tad rezultāti. Trenerim, kurš pēc savas būtības ir arī pedagogs, vienmēr un visur nepieciešams pilnveidoties, lai spētu mācīt un audzināt citus, izmantojot savas zināšanas, kompetences un pieredzi.

Sporta veida trenera galvenais uzdevums: o sagatavot gudru, fiziski spēcīgu un kvalificētu sportistu. Bet tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka, pirmkārt, trenerim ir jāaudzina vesels un pilnvērtīgs sabiedrības pilsonis, kurš ne vienmēr kļūs par Nacionālās izlases spēlētāju, bet iespējams būs trenera, skolas vai kluba seja.

Sporta veida trenerim jāprot: o o o vadīt sporta treniņus (nodarbības) un organizēt sporta aktivitātes, piemērojot cilvēka organismam, vecumam un dzimumam atbilstošas fiziskas slodzes; izmantot sporta nodarbības augstas meistarības sasniegšanai; īstenot modernas, mūsdienu prasībām atbilstošas sporta zinātnes un prakses vērtības un principus, to skaitā, arī sporta ētikas principus un uzvedības normas un vērtības; ievērot Sporta ētikas, trenera un sporta pedagoga ētikas kodeksos norādītās prasības, jāievēro sporta pedagoģisko morāli ar audzēkņiem un sporta sabiedrību kopumā, jāpilnveido savu profesionālo kompetenci; vērtēt audzēkņu mācību – treniņu sasniegumus un to dinamiku;

o veidot un attīstīt audzēkņa/sportista pašvērtējuma prasmes; o vērot un sekmēt viņu personību izaugsmi; o veikt un pilnveidot savas trenera darbības objektīvu analīzi un vērtējumu; o analizēt izvēlēto mācību un treniņu metožu, līdzekļu un formu atbilstību audzēkņu spējām un izglītības mērķiem; o analizēt un pilnveidot spēju radoši apvienot un pielietot visas iegūtās zināšanas, prasmes un iemaņas; o analizēt un pilnveidot spēju sadarboties ar dažāda vecuma, dzimuma, fiziskās sagatavotības un sportiskās meistarības kontingentu; o vērtēt un sistemātiski paaugstināt savu trenera darbības profesionālo meistarību.

o jāprot mācīt un audzināt, tā lai bērnam/audzēknim būtu interesanti un patīkami censties sasniegt jaunos mērķus, o jāveido nopietnu un stabilu koordinācijas un spēku darbību, o jāiemāca koncentrēties un jāattīsta sportista personība.

Lai to kvalitatīvi paveiktu, trenerim nepieciešamas: o perceptīvas spējas: vērīgums, spēja pamanīt, vērtēt situācijas; o konstruktīvās spējas: spēja analītiski izvērtēt un prognozēt darbības; o didaktiskās spējas: spēja izklāstīt mērķa būtības sasniegšanu saprotamā valodā. o komunikatīvās spējas: sociālās darbības un informācijas apmaiņas prasmes, kas veicina pievilcīgumu audzēkņu acīs, kolēģu acīs, kā arī citu acīs; o organizatoriskās spējas: spēja veidot drošu un pievilcīgu darba vidi; o speciālās sporta trenera spējas: izglītotība, autoritāte, psihomotorās spējas, pedagoģiskās spējas, emocionālā atbalsta sniegšanas spējas u. tml. .

Trenera filozofijas atziņas: o Katrs treniņš un katrs trenēšanas process ir mākslas un zinātnes apkopojums. o Treniņu process – audzināšanas un izglītošanas process, kura mērķis ir attīstīt dažādas cilvēka dimensijas, kuras sekmē garīgā un fiziskā harmoniju un attīsta sportistu kā individuālu personību. o Sporta veida trenerim ir jābūt radošam un inovatīvam, nevis tendētam uz uzvarām, jo tieši viņš ir tas, kam jāspēj jaunietī radīt noturīgu interesi par sportu.

Pieredzes bagātie treneri norāda: 1. Dompilna treniņu filozofija, kuras pamatā ir trenera izveidotā treniņu programma, kas notur treneri uz pareizā ceļa, ļaujot pilnvērtīgi pārvarēt sezonu. 2. Trenera treniņu filozofija daudz pasaka par viņu – ne tikai kā par treneri, bet arī kā cilvēku. Paiet kāds laiks līdz treneris ieliek kādu īstu domu savā trenera FILOZOFIJĀ UN IZSTRĀDĀ NEPIECIEŠAMO TRENĒŠANAS PROGRAMMU, BEZ KURAS TRENIŅU filozofij. A NAV IEDOMĀJAMA. 3. Jāvada SPORTISTS tajā virzienā, kurš pēc trenera domām ir pareizs. 4. Jācenšas pievērsties tām vērtībām, kuras vēlaties, lai sportistos iesakņojas visa mūža garumā. Šis mērķis ir jāsasniedz neatkarīgi no tā, cik spēles uzvarētas vai zaudētas sezonā, jo tik un tā treneris un viņa spēlētāji būs ieguvēji šā vārda vispatiesākajā nozīmē.

Trenera profesionālās vērtības un to praktiskā nozīme: o lietpratīga, objektīva, o taisnīga un efektīva trenera pienākumu pildīšana; o treneriem savā darbībā jāievēro Latvijai saistošas starptautiskās tiesību normas, LR likumi un o citi normatīvie akti, kā arī jāuztur politiskā neitralitāte, pildot o savus profesionālios pienākumus. treneriem pastāvīgi jāapliecina sava apņemšanās profesionāli kalpot Latvijas valstij un tautai, nemitīgi paaugstinot sava darba kvalitāti, uzlabojot sporta izglītības un treniņu programmu efektivitāti, rīcību saskaņojot ar sporta organizāciju (sporta klubu, federāciju u. tml. vadību); treneriem jānodrošina lietderīga un efektīva sabiedrisko resursu izmantošana; treniņu rezultātu sasniegšanas procesam jābūt tikpat svarīgam, cik pašiem rezultātiem, un to sasniegšanas procesam jābūt organizētam profesionāli, mērķtiecīgi un efektīvi.

Trenera filozofija o ir saistīta arī ar jaunu ideju izvirzīšanu; ideju izpēti; o jaunu paņēmienu, taktiku un stratēģiju izzināšanu, salīdzināšanu ar pretējiem viedokļiem (kritisku izvērtēšanu); o patstāvīgu uzskatu veidošanu, kā arī ar sporta un sportista nākotnes orientāciju.

No trenera filozofijas, no viņa filozofiskās domāšanas spējām ir atkarīga treniņu programmas efektivitāte, jo viņam jāveido un jāvada treniņu process un jāattīsta sportista personība. Tas nozīmē, ka trenerim ir jāveido treniņu filozofija ciešā saiknē ar sportista personīgās izaugsmes programmu.

Sporta pētnieku izpratnē, treniņu filozofija o balstās uz sporta veida trenera profesijas standartā norādītajām prasībām, uzdevumiem un pamatprincipiem, kurus treneris uzstāda sev un savai grupai/komandai, un tas ir pamats visām viņa vērtībām, uzskatiem un atziņām, kuras ieaužas viņa filozofijā.

Pilnvērtīgam treniņam ir jābūt lietderīgam, efektīvam, lai var just progresu. o Katrs treniņš un katrs trenēšanas process ir mākslas un zinātnes apkopojums. o Treniņu process – audzināšanas un izglītošanas process, kura mērķis ir attīstīt dažas cilvēka dimensijas, kuras sekmē garīgā un fiziskā harmoniju un attīsta sportistu kā individuālu personību.

Trenēšanas filozofija atklājas treniņa procesā Trenerim: o jāpiesaista savi spēlētāji ar interesantiem uzdevumiem, spēlēm; o jācenšas treniņa laika saglabāt pozitīvu gaisotni, lai spēlētāji nāk atpūsties pēc smagas dienas; o ja kādam ir slikti, kopīgiem spēkiem jāatrisina problēmas, jo komanda kopā ir spējīga pārvarēt visus šķēršļus; o treniņos jāanalizē katra spēlētāja kļūdas, un kopīgiem spēkiem jārisina tās. Nedrīkst treniņus padarīt par lekcijām, tās ir aktīvas nodarbības, tā ir brīvā laika pavadīšana un jaunu zināšanu iegūšana.

PIRMS TRENIŅA: o Gatavoties, plānojot treniņu jau iepriekš; vienmēr būt laikā; q Būt draudzīgiem un visus sveicināt ar smaidu; q Uzsākt treniņu bez liekas vilcināšanās. TRENIŅA LAIKĀ: o Vienmēr sniegt pozitīvu novērtējumu; q Būt pozitīviem un draudzīgiem, bet nezaudēt kontroli pār notiekošo.

Sporta pētnieki piedāvā o Izmantot noteiktas un mērķtiecīgas socializācijas stratēģijas, atkarībā no tā, kādas attiecīgajā sporta veidā sportista īpašības un uzvedība ir svarīgas. o Socializācijas procesa nozīme sportista personības veidošanā un attīstībā, tā uzdevumi un problēmas ir jāanalizē arī sportista un trenera, sporta organizācijas attiecību kontekstā. o Šīs attiecības atkarīgas no tā, kā sportists spēj pielāgoties trenera prasībām un sporta organizācijas normām. Te liela nozīme tiek piešķirta izmantotajām socializācijas metodēm un tam, vai ir izstrādāta sportista personīgās izaugsmes programma, kura var būt nepieciešama kā jaunajiem, tā arī esošajiem sportistiem.

Sporta pētnieki norāda o ka, lai sekmētu sportista personības un tās sportisko sasniegumu izaugsmi, nepieciešams izstrādāt treniņu filozofiju ciešā saiknē ar sportistu orientēšanas programmu, kurā būtu atspoguļots sportista darbības modelis kā noteicošais faktors, kas ļauj noteikt un analizēt: 1) sportista darbības mērķi, uzdevumus un gaidāmos rezultātus; 2) fiziskās attīstības līmeni; 3) sportista sasniegumus attiecīgajā sporta veidā, viņa fiziskās un sportiskās attīstības līmeni;

4) sociālo un psiholoģisko statusu, sociālo lomu funkcijas gan treniņos, gan sacensībās; 5) socializācijas un individualizācijas procesos iegūtās īpatnības; 6) sadarbības, saskarsmes stilu kā sportista individuālo dzīves formu, savstarpēji saskaņotu kopīgu sadarbību ar treneri, komandu, sporta organizāciju, federāciju, klubu, savstarpēji palīdzot cits citam tml. ;

7) socializācijas procesā iegūto sociālo un personīgo pieredzi, sportista dzīves prasmes un spējas, kompetences, kuras nepieciešamas jebkuras sociālās lomas izpilde un veicina sevis iepazīšanu, un komunikāciju ar citiem cilvēkiem; 8) ikgadējo sportista personības attīstības un sporta darbības novērtējumu un pašnovērtējumu (pozitīvie un negatīvie momenti: meistarības līmenis, kvalifikācijas, profesionālā gatavība; izglītības un tikumiskās attīstības līmenis; pilnveidoto prasmju un spēju novērtējums, sportisko sasniegumu, panākumu un neveiksmju izvērtējums; tālākizglītības nepieciešamība un iespējas; sporta kā socializācijas faktora negatīvo aspektu izvērtējums un to ietekme uz sportista personību u. tml. ); 9) sportista darba perspektīvas pēc aktīvās sportošanas beigām.

Mūsdienu sportā var saskatīt divas izteikti atšķirīgas pieejas treniņu procesam un konkrētā sportista izaugsmei: 1) uz sportista personību orientēta pieeja. Šī pieeja raksturīga valstīm ar ierobežotiem cilvēkresursiem. Ø Treneris, izvērtējot katra jaunā sportista personības īpašības un priekšrocības, tās arī veido un izstrādā individuālo pieeju sporta rezultātu izaugsmē un sportista karjeras prognozēšanā sadarbojoties arī ar sportista vecākiem un sporta speciālistiem. Ø Lai praksē realizētos šī ideja, trenerim jābūt pietiekami kompetentam, gan arī motivētam sekmēt un pilnveidot sportista personības attīstību un viņa sportisko panākumu izaugsmi.

2) uz stereotipiem orientēta pieeja. Ø Ø Trenera darbība un jauno atlase tiek vērta uz konkrētā sportista fizisko īpašību un darbības prasmju atbilstību trenera izvērtētajam sporta veida tēlam. Tiek izstrādātas treniņu programmas, fiziskās slodzes, kontrolvingrinājumi un sportista karjeras pakāpieni tipiskam sporta veidam, ja konkrētais sportists nespēj izpildīt trenera prasības, tad praktiski karjera ir noslēgusies. Īpaši traumējoši tas ir bērnu un jauniešu sporta veidos.

Oficiālas sportista personīgās izaugsmes programmas loma Programma atspoguļo: o sportistu treniņu procesu; o personības attīstības parametrus, o sacensību rezultātu dinamiku un attīstību.

2. TRENERA ĒTIKAS PAMATPRINCIPI

Trenera filozofija un ētika: ü regulē viņa kā speciālista uzvedību, tādā veidā nostiprinot viņa autoritāti un būtiski ietekmē sportistu kā komandas vienotību; ü balstās uz trenera morālām pamatsaistībām un darbības pamatprincipiem, kas sekmē viņa pienākumu un uzdevumu izpildu un reizē prasa cieņu pret sportistu personību un prasīgumu pret viņu, izvirza jautājumu par sabiedrības morālo uzticēšanos trenerim.

Trenera morālās pamatsaistības: turēt solījumu; būt godīgam, patiesam, labestīgam, tolerantam; cienīt cita personu; pakļauties likumam; pildīt pienākumus; apzināties individuālo atbildību par sava darba un vadības un komunikācijas stila rezultātiem; o ar savu darbu un dzīves veidu apliecināt stingru nostāju pret ļaunumu un netaisnību, pret negodīgumu un amorālību; o rūpēties par koleģiālismu u. tml. o o o

Trenera profesionālās morāles būtiskākie raksturojumi ir: o attieksme pret savu darbu, sportu, tālākizglītību un profesijas subjektiem u. c. ; o profesionālisms un kompetence profesionālās ētikas jomā; o uzvedības un darba kultūras normas, ideāli; o ētiskās, profesionālās vērtības, kuras raksturīgas dotajai profesijai, tikumiskās īpašības, kuras nodrošina profesionālo pienākumu izpildi.

Trenera profesionālā morāle – trenera filozofijas pamats o Bez morālām pamatsaistībām trenera profesionālās morāles veidošanas priekšnosacījums ir augsti ētiskie principi, kuri kopumā palīdz realizēt sporta nozarē izstrādāto morālās regulācijas programmu, kas ietver pašas vispārīgākās saistības, kas attiecīgajā profesijā obligāti jāievēro.

Trenerim jārespektē Sporta ētikas kodeksā o o norādītie sporta pamatprincipi: godīga spēle, sportisks gars, laba griba, sportista cienīga izturēšanās un brīvprātīga iesaistīšanās.

Latvijas Sporta likumā norādīti sporta jomā ievērojamie pamatprincipi: o vienlīdzības princips, kas paredz, ka ikvienam ir tiesības nodarboties ar sportu; o godīgas spēles princips, kas noteic, ka sporta izglītojošajā organizatoriskajā un pārvaldības darbā jārūpējas par olimpisko ideālu un ētikas principu ievērošanu, kā arī jācīnās pret negodīgumu un dopinga lietošanu sportā, pret fizisku un morālu rupjību; o drošības princips, kas paredz, ka sporta pasākumi noris drošā vidē un tos organizē un vada kvalificēti sporta darbinieki.

Sporta ētikā ir noteikti 4 principi, kuri ir saistīti ar modernajiem sporta veidiem un nosaka sporta ideālus: 1. Sportisti ir jāuzskata par mērķiem, nevis par līdzekļiem. 2. Sacensībām ir jābūt godīgām. 3. Piedalīšanās, vadība, resursi un apbalvojumi ir jābalsta uz sasniegumiem, nevis piedēvētām īpašībām. 4. Jebkurā darbībā ir jānodrošina dalībnieku drošība.

Sporta ētikas pētnieku izpratnē, sportistu, sporta darbinieku, speciālistu darbības pamatā jābūt šādiem sporta ētikas pamatprincipiem: 1. Mums pašiem – saglabāt godīgumu. 2. Mūsu sportistiem – cienīt viņu līgumus un izmantot mūsu profesionālās zināšanas sportistu labā. 3. Mūsu sporta organizācijai – stingri ievērot organizācijas mērķus un politiku. 4. Mūsu profesijai un profesionālajiem kolēģiem – atbalstīt profesijas standartus un kolēģu reputāciju.

Šie principi jāņem vērā jebkurā trenera kā sporta pedagoga darbības aspektā: n sporta izglītības procesā – sporta stundas, treniņu nodarbības laikā; n skolēnu/audzēkņu un sportistu audzināšanas jomā; n sporta sacensību norises laikā u. c. , ko var vērtēt pēc tādiem morāles principu kritērijiem, kā godīgums, respekts, atbildība, taisnīgums, rūpes u. tml.

Trenera profesijā īpaša nozīme ir profesionālās morāles normām. Tās ietver sevī: o to obligāto standartu, kas jāievēro, lai iespējami labāk noritētu trenera profesionālā darbība; o likumus, paraugus, etalonus, trenera personības iekšējās pašregulācijas kārtību, kuras pamatā ir augsti ideāli, ētiskās, profesionālās vērtības un tikumi, kuri kopumā dara pievilcīgu trenera profesijas pārstāvja tēlu sabiedrībā.

Lai labāk noritētu trenera profesionālā darbība, ir jāievēro: 1) SPORTA ĒTIKAS KODEKSS (Skat. LSPA mājas lapā prof. A. Kuzņecovas izstrādāto studiju palīglīdzekli ”SPORTA ĒTIKAS KODEKSS”); 2) TRENERU ĒTIKAS KODEKSS; 3) PEDAGOGU PROFESIONĀLĀS ĒTIKAS PAMATPRASĪBAS (Skat. prof. A. Kuzņecovas grāmatu ”PROFESIONĀLĀS ĒTIKAS PAMATI. IEVADS SPORTA ĒTIKĀ”. Rīga: Ra. Ka, 2003. )

Trenera morāles pamatprasību un darbības pamatprincipu zināšana, o kā arī nepieciešamo īpašību un kvalitāšu apraksts var derēt kā ceļvedis un ievirzes mērķis, kas ļauj dziļāk izprast trenera un treniņu filozofiju.

Trenera darbības pamatprincipi: o o o profesionalitāte un koleģialitāte, lojalitāte un patriotisms, prasīgums un motivācija, godīgums, godīga spēle (FIRE PLAY!) brīvība, pienākumi un atbildība, taisnīgums un patiesums, cieņa un pašcieņa, vienlīdzības princips, drošības princips, taktiskums u. c.

Par trenera profesionalitāti liecina: o o o sportiskās meistarības un pedagoģiskā brieduma līmenis; augsta inteliģence, pārliecība, darba mīlestība, pieredze un nepārtrauktā pašpilnveidē balstīta prasme augstā kvalitātē veikt savu darbu, ievērojot morāles un ētikas normas, kas dod iespēju būt ekspertam savā jomā; trenera profesionālās, tikumiskās un gribas īpašības; trenera profesionālās darbības saturs, kuru raksturo trenera profesionālās darbības modelis, kurš atklāj zināšanu, iemaņu, prasmju un attieksmju uzskaitījumu, kas nepieciešams veiksmīgai sportistu sagatavošanai. savstarpējo attiecību īpatnības ar audzēkņiem, kolēģiem, administrācijas pārstāvjiem, sacensību organizātoriem, sporta tiesnešiem un citām personām, kuras ir iesaistītas viņa profesionālās darbības jomā; centieni pastāvīgi iepazīt gan cilvēces pieredzē uzkrāto, gan jauno zinātnē, sportā un mākslā u. tml.

Trenera koleģialitāte o o o biedriska izturēšanās pret kolēģiem. trenerim ir jākomunicē ar citu komandu treneriem un jādalās savā pieredzē, jātiecas ieviest savā treniņu procesā jaunus vingrinājumus un attiecīgā sporta veida mācīšanas tehniku un taktiku, semināru apmeklēšana, it īpaši ārvalstu speciālistu rīkotie, jāsadarbojas ar dotajā sporta veidā iesaistītajiem cilvēkiem, lai popularizētu to Latvijā; rūpējas par koleģialitāti, atklāti vēršoties pret darbībām, kas vājina draudzīgas attiecības grupā/komandā; aizmuguriski nekritizē citus trenerus audzēkņu klātbūtnē, lai gan nevajadzētu to darīt vispār; diskusijas ar vadību, kolēģiem un sportistiem veido atklātības, sapratnes un koleģialitātes gaisotnē, ieklausoties otra teiktajā un godprātīgi argumentējot savu viedokli.

Trenera lojalitāte nozīmē ne tikai apzinīgu uzticēto pienākumu un norādījumu izpildi, bet arī radošu atbalstu, līdzdalību un padomu attiecībās ar vadību, kolēģiem, komandu un sportistiem. Trenerim ir jāatbalsta sava komanda jebkurā situācijā, jāuzmundrina audzēkņi.

Trenera patriotims o ir piederības sajūta ar savu valsti, o atbildība un sadarbība Latvijai piederīgo starpā, o trenerim ir jābūt izteiktam valsts patriotam un jāiemāca tādiem būt arī saviem audzēkņiem, o jābūt labam pilsonim.

Prasīgums un motivācija Trenerim jābūt prasīgam, jo viņš zina, ka katrs sportists ir trenera atspulgs. TRENERIS: o disciplinē savus audzēkņus ar stingru roku, bet ne pāri mēram, jo viņš zina cilvēka iespēju robežas; o parāda kā ir pareizi jādara savs darbs un sniedz vajadzīgos padomus un piedāvā metodes, paņēmienus, kā sasniegt iecerēto; o palīdz savam audzēknim sasniegt vairāk nekā pats audzēknis bija domājis. Katrs tēvs (un māte) ir treneris. Katrs skolotājs ir treneris. Katrs priekšnieks ir treneris. Katrs mācītājs ir treneris. Katrs vadītājs ir treneris. TU esi treneris – ja ne citai personai, tad vismaz sev. o ir sporta pedagogs, tāpēc ikvienā situācijā viņam jābūt savaldīgam un izturētam, lai saglabātu vadošu stāvokli visā treniņu procesā. Trenerim jābūt taisnīgam, jo audzēkņi ļoti jūtīgi uztver trenera attieksmi, kā arī jājūt atbildība par audzināšanas un treniņu procesa rezultātiem. o

Motivācija nav rakstura īpašība, bet gan procesa rezultāts, un to ietekmē dažādi faktori: Ø Virzītājspēks – mūsu iekšējā atspere, kas tiek dažādi nospriegota, tas atkarīgs vai mēs esam noslogoti vai atslābuši; Ø Pašpaļāvība – pārliecība, ka mēs saskaņā ar savām vēlmēm varam veidot savu dzīvi; Ø Psiholoģiskā laika perspektīva – mērķu nozīmības noteikšana cilvēku apziņā; Ø Emocionālā inteliģence – emocijas var būt noderīgas brīžos, kad jāpieņem svarīgi lēmumi.

Motivācijas procesā ir divas puses: Viena, kurā tiek motivēts – sportists un otra, kura cenšas motivēt – treneri. Ierasti vairāk tiek runāts par to, kā strādāt ar sportistu, bet šobrīd svarīgi ir saprast to – lai motivētu sportistu, pašam trenerim jābūt motivētam un arī jāprot to darīt. o Trenerim ir jāspēj motivēt sportistus nepārtraukti un tas ir jādara prasmīgi. o Tikai motivētam trenerim var būt motivēti sportisti. o Treneris ir vienīgais cilvēks komandā, kuram nav augstāka vadītāja, kas nodrošinātu viņam motivāciju, uzklausītu un palīdzētu atrast labākos risinājumus.

Trenerim jāzina, kā motivēt sportistus, o Ø Ø Ø kā strādāt produktīvāk un reizē arī kvalitatīvāk, jo tas ir ikviena trenera uzdevums. Sportisti, kuri saņem trenera uzmanību un dažādus motivēšanas veidus: uzmundrinājumu pirms spēles, uzslavas par personīgo izaugsmi, spēles laika palielināšanu – ir gandarīti ar komandas rezultātiem un saviem individuālajiem, cenšas strādāt ar lielāku atdevi ne tik patīkamajos „sausajos” treniņos.

Godīgums Treneru profesionālāls pienākums ir iemācīt atlētiem godīgumu. Treneriem pašiem arī jārūpējas par atlētu veselību un drošību. Labi treneri vienmēr ir jūtīgi attiecībā uz atlētu psiholoģisko un fizisko stāvokli, kā arī teiktajiem vārdiem un lēmumiem ņemot vērā, kā tie ietekmē atlētus un citas personas.

FIRE PLAY! o Trenerim jārāda dzīves modelis, kas balstās uz sportiskuma noteikumiem un principiem, kuri iekļauti SPORTA ĒTIKAS KODEKSĀ. o Noteikumu pārkāpšana maina spēli - sporta noteikumi ir tie, kas rada respektu pret godīgu spēli. Tie nosaka sporta dabu un nosprauž mērķus un spēles priekšmetu. o Pārkāpt noteikumus ir netaisnīgi - ja kāda puse pārkāpj noteikumus, tad sacensību daba mainās, par negodīgu spēli jāsoda.

Trenera brīvība o ir iespēja realizēt, paust savu gribu dabas un sabiedrības attīstības likumsakarību ietvaros; o attīstīt sportistu patstāvību, spēju brīvi un atbildīgi pieņemt lēmumus un rīkoties; o ar savu darbu un dzīvesveidu (aktīvu dzīves pozīciju) apliecināt stingru nostāju pret ļaunumu un netaisnību.

Trenera pienākumi un atbildība o Treneris apzinās savu ietekmi uz komandu un tās rezultātiem, tāpēc jāpilda savi pienākumus un jāizjūt atbildība par komandas rīcībām. Jāveicina audzēkņu profesionālā attīstība, attīsta audzēkni kā personību, kurai uz laukuma spēles laikā pašai jāpilda savi pienākumi un jāpieņem atbildīgi lēmumi.

Trenera pienākumi: o sekmēt audzēkņu/sportistu garīgo un fizisko attīstību; o radoši un atbildīgi piedalīties treniņu procesa īstenošanā; o audzināt krietnus, godprātīgus jauniešus, sportistus - Latvijas patriotus; o ievērot audzēkņu/sportistu tiesības; o pastāvīgi pilnveidot savu izglītību un profesionālo meistarību.

Trenera atbildība: o o o par darbības rezultātiem, tāpēc apzinīgi pilda savus pienākumus un izjūt personisku atbildību par sava darba kvalitāti, tā metodēm, paņēmieniem un rezultātiem; treneris treniņu laikā ir atbildīgs par drošības noteikumu ievērošanu un audzēkņu veselību, kā arī par treniņu procesu kopumā. vienmēr apzinās savu atbildību pret audzēkņiem/sportistiem; veicina sportistu potenciālo spēju atraisīšanos un viņu personību veidošanos; attīsta patstāvību, spēju brīvi un atbildīgi lemt un rīkoties. ar savu darbu un dzīvesveidu apliecina stingru nostāju pret ļaunumu un netaisnību. Neizmanto savas privilēģijas, lai uzspiestu kādus politiskus, reliģiskus vai sektantiskus uzskatus.

Iemācīt pašatbildību o Treneriem jāiemāca atlētiem pašatbildība, paškontole, neraugoties uz dusmām vai frustrāciju, laika, vecāku, oficiālu personu, vai plašsaziņas līdzekļu ietekmi. o Trenerim jāprot īkoties ekselenti - jābūt tikumiskai personai ar augsti attīstītu atbildības izjūtu. o Attīstīt un saglabāt kompetences - trenerim ir jāattīsta un jārekomendē augsta profeionālā kompetetence (zināšanas, iemaņas, prasmes un attieksmes). o Iedvest drošību un labestību atlētos - trenerim jāievēro visi atlētu drošības un veselības priekšnosacījumi treniņu laikā, spēlē un apkārtējā vidē.

Taisnīgums un patiesums ir morālās apziņas jēdzieni, kas raksturo stāvokli, kurš uzskatāms par tādu, kādam tam jābūt, par atbilstošu noteiktai cilvēka būtības un viņa tiesību izpratnei. o Trenerim ir jāievēro vienlīdzība pret visiem audzēkņiem, nediskriminējoša attieksme un godīgums. o Treneris var kļūdīties, tāpēc svarīgi ir atzīt un labot tās. Viņam ir jāveido iejūtība sportistos pretiniekiem. o Jāuzslavē komanda un audzēkņi par sasniegtiem rezultātiem un sasniegumiem. o Trenerim ir svarīgi ievērot vispārpieņemtās uzvedības normas ārpus darba laika, lai nekaitētu savam statusam.

Taisnīgas spēles koncepcija ir sporta pamats o Trenerim jāseko, lai viņu komandas un sportisti spētu sportot, ievērojot noteikumus, un savstarpējās attiecības būtu balstītas uz taisnīgumu, patiesumu un labvēlību, atzīstot savu neētisko vai kļūdaino rīcību un labojot to. o Viss, kas dod kādam negodīgas priekšrocības, bojā sacensību garu un sporta integrāciju. o Mērķu īstenojums ir atkarīgs no sadarbības partneru un sabiedrības uzticības, tāpēc gan trenerim, gan sportistiem jāievēro nediskriminējošu, godprātīgu un vienlīdzīgu attieksmi, tiesiskumu un godīgumu pret visiem.

Cieņa ir morālās apziņas jēdziens, kas izsaka priekšstatu par cilvēka kā tikumiskas personības vērtību; izsaka arī cilvēka īpašu morālu attieksmi pašam pret sevi un sabiedrības attieksmi, ar kuru tā atzīst personības vērtību. ”Cieni citus, un citi cienīs tevi”. o Treneris bez audzēkņiem nebūtu treneris, tāpēc viņam ir jāciena ik viens audzēknis, kas vēlas un trenējas pie viņa. Jānovērtē viņu pūles treniņu laikā, pat tad ja arī nekas nesanāk. Trenerim ir jāciena pretinieku komandas, nekad nevienu neapvainot un arī to mācīt audzēkņiem. ”Ja nogrūd pretinieku, tad palīdzi piecelties un atvainojies”.

Pašcieņa un gods o Pašcieņa – jūtas, kas saistītas ar sevis cienīšanu, sevis apzināšanos par sabiedrības locekli. TRENERIS katrā audzēknī saskata pozitīvas īpašības un veido savas attiecības ar viņu, balstoties uz tām; o Gods Treneris ar smaidu un godu ved savu komandu pretim panākumiem, ciena sportista personību un tā savdabību; o izsakot sportistiem padomus un aizrādot par kļūdām, ievēro smalkjūtību un pedagoģisko taktu, nedara to publiski visiem dzirdot, bet smalkjūtīgi izskaidrojot un pamācot.

Vienlīdzības princips o Trenerim pret visiem ir jāizturas vienlīdzīgi, nedrīkst dalīt savus audzēkņus tīkamajos/netīkamajos, neviens nav siltāks ne labāks par otru. Cilvēki ir atšķirīgi, jo uz pasaules neatradīs divus vienādus cilvēkus.

Taktiskums o TRENERA darbības pamatā jābūt pedagoģiskajam taktam, kas nozīmē prāta, jūtu un gribas vienotu izpausmi. o Trenerim jāciena audzēknis neatkarīgi no viņa nacionālās un sociālās izcelšanās un veselības stāvokļa, neatkarīgi no viņa zināšanām, prasmēm, iemaņām. o Treneris nedrīkst pieprasīt no citiem to, ko neievēro pats. o Pedagoģiskais darbs prasa intelektuālās gribas un emocionālā sprieguma vienotību. Spriegumu pārvarēt labi palīdz humora izjūta. Humors nedrīkst nevienu aizvainot, bet tas noņem lieko nervu sasprindzinājumu.

Vecākais sporta treneris: o īsteno sporta nodarbību programmu atbilstoši valsts izglītības standartiem; o nodrošina pozitīvu un atbilstošu saskarsmi audzēkņu prasmju un iemaņu apguvei konkrētā sporta veidā vai profesijā; o organizē un vada nodarbības treniņu un audzināšanas mērķu sasniegšanai;

o analizē un vērtē audzēkņa iegūtās vispārējās speciālās profesionālās fiziskās prasmes un iemaņas; o veido audzēkņu radošo attieksmi un patstāvību treniņu procesā; o izstrādā metodiskos materiālus mācību – treniņu un audzināšanas procesa īstenošanai; o atbild par sava darba kvalitāti.

Vecākā trenera pienākumi: o plānot un īstenot savam sporta veidam atbilstošu profesionālā līmenī programmu; o organizēt un vadīt nodarbības, sacensības u. c. ar sportu saistītus pasākumus; o veidot, vadīt un motivēt savam sporta veidam atbilstošu koncepciju, programmu u. tml. ; o novērtēt audzēkņu un savu profesionālo darbību.

Sporta ētikas pamatatziņas o 21. gadsimta izglītības un sporta darba speciālistam īpaši aktuāls ir jautājums: uz kādiem morāles principiem, normām un ētiskām vērtībām orientēties, lai kļūtu par kompetentu un profesionālu speciālistu. Sporta ētikas prasības attiecas uz īpašu profesionālās morāles līmeni, kas ir augstāks par minimālām ētiskām prasībām. Personai, kas atbilst šīm prasībām, ir jātiecas būt tikumīgai, vērstai uz ideālu jeb tikumisko pilnību, bet persona, kas ignorē sporta morālās prasības uzskatāma par neētisku.

o Sporta ētika atspoguļo morālo pienākumu principus un tikumus, kas nosaka to, kas ir labs un, kas ir slikts un dod ieteikumus, kādiem sportā iesaistītiem cilvēkiem būtu jābūt, lai tie būtu labi un cienījami. o Labs sporta skolotājs vai treneris ir ne tikai kompetents sporta pedagogs, bet arī labs cilvēks, kas velta visas savas pūles un sporta pieredzi, lai skolēni/audzēkņi, sportisti kļūtu par labākiem cilvēkiem, pilsoņiem. o Labs sporta pedagogs dzīvo pēc augstākiem sporta ētikas standartiem un pamatprincipiem.

4. TRENERA PERSONĪBAS RAKSTUROJUMS

Trenera personība ir vispārināts trenera tēls, viņa profesionālo un sabiedrisko pienākumu kopums, profesionālo, lietišķo un arī sociāli psiholoģisko īpašību un vērtību kopums, bez kurām trenera profesionālā darbība nav iedomājama.

Morāli spēcīgam sporta veida trenerim ar spēcīgu raksturu ir vara un spēja audzēknī iedvest pārliecību vai mazvērtību, prieku vai bailes, atvērtību vai nošķirtību, sniegt audzēkņiem, sportistiem atbalstu, gandarījumu par sasniegto rezultātu, o radīt labvēlīgu atmosfēru sportistu un komandas attiecībās, o sagatavot izglītojamos dzīvei demokrātiskā sabiedrībā. o o

Treneris veido un attīsta sportista personību, o tās profesionālo kompetenci; o sporta komandas rokrakstu, o komandas spēlēšanas stilu un ir atbildīgs par rezultātu. Ja spēle tiek uzvarēta, uzvar komanda, bet ja zaudēta, tad zaudē treneris.

Sporta pētnieki norāda: o ka sākums labam sporta veida trenerim, ir ticība sportistam, viņa potenciālam; o treneris nosaka sportista stiprās un vājās puses un nolemj, ko darīt, lai palielinātu plusus, attīstītu potenciālu un novērstu trūkumus; o ļoti liela loma treniņu un audzināšanas procesā ir trenera raksturam un komunikācijas prasmei. Treneris kā profesionālis veido morālo atmosfēru sporta komandā, viņam jāprot komunicēt un precīzi izteikties, lai audzēkņi/sportisti saprastu, kā jāuzvedas un kā jārīkojas attiecīgajās situācijās.

Komunikācijas prasmes o o o Trenerim ir jāmāk komunicēt ar saviem audzēkņiem, to uzmundrinot, ierdrošinot, lai viņa sportiskais gars, spars atkal parādītos, un viņš būtu spējīgs turpinātu cīnīties. Sportisti trenerim stāsta daudz vairāk nekā saviem vecākiem un arī ieklausās trenera padomos. Tādēļ ir ļoti būtiski trenera/ sportista attiecības trenerim izprast katra sportista personību, lai saprastu ar kādiem līdzekļiem veicināt sportista izaugsmi. o o Trenera komunikācijai jābūt pieklājīgai, tolerantai, iejūtīgai un viegli saprotomai. Treneris nedrīks izrādīt dusmas un aizvainot sportistu ar dažādiem izteicieniem un vārdiem. Trenerim komunicējot ar citiem treneriem arī ir jābūt piesardzīgan, jo citi treneri tādā veidā vērtē ne tikai pašu treneri, bet arī viņa audzekņus. Ja komunikācija notiek ar citu valstu treneriem, tad šie ārvalstu treneri vērtē arī pašu valsti, jo sacensībās tiek pārstāvēta valts un tās gods.

Trenerim nepieciešamas noteiktas spējas, īpašības un noslieces, kuras sekmē iecerēto mērķu un uzdevumu izpildi: o psihomotorās spējas, motorās atmiņas augsts attīstības līmenis; o organizētāja, ierosinātāja, koordinētāja spējas - spēja vadīt un organizēt treniņu procesus u. c. o perceptīvas spējas: vērīgums, spēja pamanīt, vērtēt situācijas; o konstruktīvās spējas: spēja analītiski izvērtēt un prognozēt darbības; o pedagoģiskās, didaktiskās spējas: spēja izklāstīt mērķa būtības sasniegšanu saprotamā valodā; o emocionālā atbalsta sniegšanas spējas; o komunikatīvās spējas: sociālās darbības un informācijas apmaiņas prasmes, kas veicina pievilcīgumu audzēkņu acīs, kolēģu acīs, kā arī citu acīs; o organizatoriskās spējas: spēja veidot drošu un pievilcīgu darba vidi.

Trenerim nepieciešamās personīgās īpašības, intereses un noslieces: o o o izglītotība; autoritāte, mērķtiecība (labas darba spējas, precīzi prot noformulēt mērķus, uzdevumus, izteikt savas domas); prasīgums; neatlaidība; pacietība; stipra griba; iejūtība; iecietība; saprātīgi agresīvs (ir pietiekami emocionāls, taču prot savas jūtas savaldīt); humānisms, taisnīgums, patiesīgums, augsts atbildīgums, drosmīgs, enerģisks, pašpietiekamība; pašpārliecinātība; tieksme pārvarēt neveiksmes u. c.

Nepieciešamas arī būtiskas vadītāja personības iezīmes trenerī: o apzinīgums (mērķtiecīgums, disciplinētība, precizitāte, centīgums, neatlaidība, organizētība, atbildīgums, prasīgums); o ekstraversija (sabiedriskums, enerģiskums, aktīva dzīves pozīcija, pārliecinātība par sevi, nosliece uz vadību); o emocionāla stabilitāte (nosvērtība, emocionālais mierīgums, iejūtība, iecietība un atbalsts, perceptīvā spēja - spēja just līdzi, gatavība sadarboties, sirsnīgums, labsirdīgums). o inteliģence un intelekts (izglītotība, garīgie orientieri, plašs redzesloks.

Īpašības, kas traucē trenera profesionālās darbības efektivitāti: o o fiziskās un psihiskās izturības trūkums; pārmērīga agresivitāte; bezatbildība; vienaldzība u. c.

Trenera loma sportista veidošanās procesā ir tik būtiska, ka to nevar pārvērtēt. Sporta prakse pierāda: o viens un tas pats sportists, trenējoties pie dažādiem treneriem, ne tikai būtiski maina sportiskās izaugsmes tempus, bet mainās arī viņa raksturs, pašvērtējums un attieksme; o no trenera attieksmes pret katru treniņu grupas locekli veidojas grupas dalībnieku savstarpējās attiecības. o Ja kādam audzēknim tiek pievērsta lielāka uzmanība, tas nepaliek nepamanīts. Tam parasti seko skaudība. o Ja kādam grupas audzēknim treneris pievērš mazāku uzmanību, šāds cilvēks sāk justies nomākts un saprot, ka kaut kas ar viņu nav kārtībā.

Trenera attieksmei pret treniņu grupas dalībniekiem ir jābūt vienādai un tā nedrīkst balstīties uz personīgām simpātijām vai antipātijām; o katrā sporta veidā ir jaunie sportisti, kuru karjera ir beigusies, tā īsti nemaz nesākoties, jo sadarbības sistēma “treneris- sportists” ir izrādījusies tik nekvalitatīva, ka labākajā gadījumā- sportistam ir izveidojusies nepatīkama attieksme pret sporta veidu; o bieži vien audzēkņiem ir arī nopietnas fiziskas un psihiskas traumas, kuru ietekme ir vēl ilgi pamanāma arī sportu nesaistītās jomās.

Trenerim jāņem vērā sportista vajadzības, intereses un cerības attiecībā uz jauno darbu komandā, kuras viņš cenšas realizēt, tādējādi ietekmējot darba/treniņu, lai sportistu darbības, kuras viņš izpilda treniņu procesā kļūtu noturīgas un pārliecinošas, tām jākļust par iemaņām un prasmēm, pateicoties kurām sacensību ekstremālos apstākļos sportists parāda savas spējas un cīniņu sportisko garu, kā arī prasmi rīkoties bez ilgstošas domāšanas un šaubīšanās. o Stresa situācijās parādās sportista sociālā, psiholoģiskā, emocionālā un morālā virzība, kas vērsta uz panākumiem.

Trenerim: o o o o o jāatceras, ka cilvēki sacensībās piedalās prieka pēc un uzvara ir tikai daļa no tā, tāpēc nedrīkst moralizēt vai kliegt uz sportistu par kļūdīšanos; Jādarbojas saskaņā ar noteikumiem un sportiskā garā; jādod pozitīva pieredze sportistiem, kas trenējas pie Jums; jāpārliecinās, ka aprīkojums un telpa atbilst drošības standartiem un vecuma īpatnībām; jāizrāda pašsavaldīšanās, cieņa un profesionalitāte visiem, kas iesaistīti sportā; jāizrāda rūpes un uzmanība cietušajiem sportistiem, jāuzklausa ārsta padomi; jāpaaugstina kvalifikācija un jāseko līdzi jaunākajām metodēm; jārespektē katra jauna cilvēka tiesības un vērtības; jāuzvedas un jākomentē pozitīvi un atbilstoši normām.

Trenera tiesības: o izvēlēties darba formas un metodes; o saņemt darba samaksu un valsts garantētu apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu; o izteikt priekšlikumus sporta attīstībai, iekšējās kārtības nodrošināšanai; o saņemt trenera darba realizēšanai nepieciešamo materiālu nodrošinājumu.

Sporta zinātnieki akcentē uzmanību uz to, ka treniņu procesa efektivitāti un kvalitāti ietekmē trenera personības harizma, kuru nosaka: o trenera profesionālisms (meistarība), o kompetence, o cilvēcīgums, o artistisms jeb emocionalitāte.

Trenera profesionālisms un kompetence Trenera profesionālo kompetenču klāstā ir gan ļoti augstas sava sporta veida teorētiskās izpratnes un praktisko iemaņu zināšanas, gan arī spēcīgas personības un pedagoga kvalitātes.

Trenera profesionālisms un kompetence o o izpaužas: izglītības un sporta jomas dziļās, sistēmiskās zināšanās, prasmēs demonstrēt un radoši attīstīt savu un audzēkņu kompetenci – (zināšanas, iemaņas, prasmes un attieksmes); spējās apmācīt, attīstot audzēkņa funkcionālās iespējas un meistarību; veidojot viņa izpratni par izvēlētā sporta veida vēsturi, filozofiju, ētiku, treniņu metodiku un stratēģiju, attīstot arī audzēkņa dzīves gudrību, morālo un sociālo briedumu. Trenēšanas profesionālisms var palielināties, ja ievēro sporta pamatprincipus: godīga spēle, sportisks gars un labā griba.

Trenera cilvēcīgums o ir spēja patiesi un bez piespiešanas darīt savu darbu ar visu sirdi un dvēseli, o spēja attīstīt cieņu un pašcieņu, saliedētību, godprātību un augstsirdību, patiesumu un taisnīgumu, o spēja iemācīt pašatbildību, paškontroli neskatoties uz dusmām vai frustrāciju, laika, vecāku, oficiālu personu vai mediju ietekmi. Trenerim jārāda humānistiskas dzīves modelis, kas balstās uz sportiskuma noteikumiem un principiem.

Trenerim: o jārespektē un jāaizstāv cilvēku un pilsoņu tiesības; o jāprot rīkoties ekselenti - jābūt tikumiskai personībai ar augsti attīstītu atbildības sajūtu; o jāprot iedvest drošību un labestību audzēkņos; o jāievēro visi drošības un veselības priekšnosacījumi treniņu laikā, spēlē un apkārtējā vidē; o jāseko, lai viņu komandas un sportisti spētu sportot ievērojot noteikumus, un izturētos pret citiem taisnīgi. Taisnīgas spēles koncepcija ir sporta pamats. Viss, kas dod kādam negodīgu priekšroku, bojā sacensību garu un sporta integrāciju.

Treneru profesionālais pienākums o Ir iemācīt audzēkņiem godīgumu. o Treneriem pašiem arī jārūpējas par atlētu veselību un drošību. o Labi treneri vienmēr ir jūtīgi attiecībā uz sportistu psiholoģisko un fizisko stāvokli, kā arī teiktajiem vārdiem un lēmumiem, ņemot vērā kā tie ietekmē audzēkņus/sportistus un citas personas.

Trenera artistisms (emocionalitāte) un izskats o Tā ir spēja aizraut audzēkņus, attīstot viņu sportisko garu, mērķtiecību, vēlmi godīgi cīnīties un uzvarēt, izmantojot humoru, interesantus stāstus, metaforas, smieklīgus, bet pamācošus notikumus no dzīves u. tml. o Pie trenera uzvedības kultūras jāpievieno arī trenera imidžs, ārējais veidols, izskats, jo ja treneris būs zolīds, pieklājīgi saģērbies, tad audzēkņi viņa klātbūtne jutīties labi un ar viņu leposies.

Faktori, kuri ietekmē trenera darba enerģiju: 1. Trenera pašsajūta (aktuālais noskaņojums, globālais sasprindzinājums); 2. Motivācijas trūkums (nav ne materiālās, ne profesionālās, ne personīgās intereses īstenot treniņu ar doto grupu); 3. Profesionālās pārliecinātības trūkums (grupas vajadzību, mērķu, interešu nezināšana, nesapratne, ko un kā darīt, nav prasmes vadīt grupu, vāji orientējas dažāda vecuma grupu psiholoģijā, "nesaskata" viņu īpatnības un motivāciju; vāja trenera teorētiskā un praktiskā sagatavotība; neapmierinātība ar programmas saturu u. tml. ); 4. Trenera personīgās īpašības (intravertais temperaments, personīgā pašnepietiekamība, harizmātisku īpašību trūkums).

4. PANĀKUMU UN UZVARAS FILOZOFIJA

Trenerim ir jāmāca sportistiem ne tikai treniņu filozofijas un ētikas, bet arī panākumu un uzvaras filozofijas atziņas, kuras palīdz būt pārliecinātiem par sevi un nebaidīties, jo tikai tādā veidā var sasniegt iecerēto mērķi un gūt labus rezultātus.

Kādas tad ir mūsdienu panākumu un uzvaras filozofijas atziņas par to: o Kas nosaka sportista veiksmi, panākumus un viņa potenciālās iespējas uzvarēt? o Kāda ir trenera kā personības autoritātes faktora loma? o Kāpēc vieni sasniedz panākumus sportā savā izvēlētajā sporta veidā, bet citi tos nesasniedz? o Kādi faktori ietekmē sasniegumus? o Kāpēc pie vieniem un tiem pašiem apstākļiem un iespējām sasniegumi ir dažādi?

No šiem jautājumiem sākas interese par ikviena sportista rakstura īpašībām un motivāciju, tālāk paplašinot izpētes tematiku līdz panākumu sasniegšanas nosacījumiem un trenera lomu šajā procesā. o Treneris vispirms ir pedagogs, jo viņa darbības galvenais pienākums ir mācīt savus audzēkņus pareizi un efektīvi izpildīt dažādus sporta veida tehniskos paņēmienus. o Treneri var uzskatīt par pedagogu pat lielākā mērā nekā skolotāju, jo trenerim ir ļoti precīzi jāievēro mācīšanas procesa likumsakarība. Tā kā treneris, pirmām kārtām, ir pedagogs, tad viņam vienmēr savā profesionālajā darbībā jāvadās pēc viedokļa: IERASTIES – IERAUDZĪT – UZVARĒT. o Trenerim vienmēr un visur nepieciešams pilnveidoties, lai spētu mācīt un audzināt citus, kā arī pieņemt jebkura cilvēka jebkuru ideju, kas vārētu viņam noderēt trenera profesionālajā darbībā.

10 kritēriji (īpašības), kas vienlīdz nozīmīgi un nepieciešami gan skolotājam, gan trenerim: o Sava priekšmeta (sporta veida) pārzināšana. o Vispārējā izglītotība. o Metodiskā meistarība. o Profesionālā attieksme. o Disciplinētība. o Organizatoriskās prasmes. o Saikne ar sabiedrību. o Trenera un sportista (skolotāja un audzēkņa) savstarpējās attiecības. o Labvēlīga attieksme pret apkārtējiem. o Vēlme pilnveidoties.

o Ne vienmēr trenera izvēlētais un izmantotais stils un sistēma būs galvenais komponents, kas noteiks sportiskās cīņas realizāciju un vēlamā mērķa sasniegšanu. Lai pakāpeniski virzītos uz noteikto mērķi, ir jāievēro vairākas likumsakarības:

o Plānot tikai savas darbības – nav pieņemami, ja darbība tiek veidota uz gadījuma apstākļu pamata. o Galvenais ir sastādīt savas personīgās darbības plānu, protams, ar iespēju ņemt vērā citu cilvēku atbilstošus viedokļus un darbības. o Noteikt darbību prioritāti – izvērtēt katru savas plānotās darbības svarīgumu mērķa sasniegšanā un grupēt tās pēc steidzamības un svarīguma.

o Nodrošināt savu mērķu sasniegšanas veidu izvēles iespējas – lai paplašinātu izvēles iespējas, var atteikties no saviem pieradumiem un izmēģināt citus veidus, kamēr atrod labvēlīgākos un iedarbīgākos konkrētajai situācijai.

o Organizēt galveno mērķu sasniegšanu, pielietojot mazāku mērķu noteikšanas un realizēšanas taktiku – atteikties no darbības, kas nesekmē mērķa panākumus. o Sajust savas darbības rezultātu – nosakot tuvākos mērķus un darbības prioritāti, konkrēti izlemjot, kas jādara un ko var nedarīt, lai sasniegtu vēlamo.

Sportista panākumus un potenciālās iespējas nosaka viņa personības īpašību komplekss – spējas – individuāli noturīgās personības īpašības, kuras nosaka viņa panākumus dažādos darbības veidos, un, pirmkārt, sporta darbībās. o Spēju būtiskākie priekšnosacījumi ir iedzimtie dotumi (smadzeņu uzbūves, sajūtu orgānu, kā arī kustību īpatnības u. c. ).

o Par izcilu basketbolistu palīdz kļūt garš augums, bet ne jau visi gara auguma cilvēki ir izcili basketbolisti. Šīs anatomiski fizioloģiskās dotības kļūst par spējām tikai konkrēta darbībā, ilgstošu treniņu darbības rezultātā.

o Vispārīgās spējas parasti izpaužas daudzu un dažādu darbības veidu apgūšanas un izpildes procesā. o Speciālās spējas – tās ir spējas, kas izpaužas tikai atsevišķos darbības veidos un nosaka to apgūšanas un izpildes īpatnības. Tām ir profesionāla izpausme, t. i. tās var būt mākslinieciskas, pedagoģiskas, muzikālas, kustību utt. o Spēju attīstība ir nesaraujami saistīta ar cilvēka interešu, noslieču, vajadzību, rakstura īpašību veidošanos un arī ar ticību un pārliecību par saviem spēkiem un iespējām. o Ņemot vērā to, ka cilvēks vienmēr pauž savu subjektīvo attieksmi pret visdažādākajām objektīvās dzīves pusēm, svarīgi ir veidot un attīstīt sportista jūtu, emociju un gribas sfēru.

o o Emocionālo pārdzīvojumu loma sportista dzīvē ir ļoti liela un jāprot analizēt un tikt galā kā ar pozitīvo, tā ar negatīvo emociju pārsvaru (stresi, frustrācijas, kaislības, dažādi garastāvokļi u. tml. ). Sportistiem jāprot analizēt savas jūtas un emocionālos pārdzīvojumus un vajadzības gadījumā izveidot korekcijas plānu, kā arī jāiegūst prasmes sastādīt pašmotivācijas līgumu attiecībā uz savu sportisko darbību gan treniņos, gan sacensībās un jāprot koriģēt to atbilstoši apstākļiem. Tas nozīmē ka ikvienam sportistam ir svarīgi apzināties savas iespējas un savus ierobežojumus izvēlētajā sporta veidā. Tikpat svarīgi ir pieņemt savu un citu sajūtu pasauli, būt empātiskākam, mācēt atslābināties treniņu un sacensību saspringuma brīžos un saprast pašam savu jūtu un pārdzīvojumu vērtību un nozīmi.

o Gribas sfēra ir vistiešāk saistīta ar cilvēka aktivitāti, kura ir virzīta uz mērķu sasniegšanu un ceļa stāvošo škēršļu pārvarēšanu, bez kuriem sporta darbība nav pat iedomājama. o Mērķtiecība ir viena no svarīgākajām sportista personības gribas īpašībām, kas izpaužas prasmē izvirzīt mērķi. o Gribas struktūra sastāv no četrām apakšstruktūrām: o mērķa apzināšanās un tā izvirzīšana; o motīvu cīņa; o lēmuma pieņemšana; o lēmuma plānošana un tā realizēšana.

Jāņem vērā arī reālie apstākļi, šķēršļi mērķu sasniegšanas ceļā un mērķu sasniegšanas iespējas o sporta darbības mērķu pievilcība un atbilstība personības interesēm, spējām un rakstura īpašībām; o sporta darbības projekta jēga – vēlme sasniegt labāko rezultātu un uzvarēt. o Gribas uzvedības, tāpat kā visu cilvēka gribas darbības stimuls ir vajadzības. Parasti sākumposmā apziņa vajadzības atspoguļo kā tieksmes, t. i. , neskaidri. Pakāpeniski, pieaugot vajadzībām, tieksmes pāriet vēlmēs – tēlainā, apziņā pastāvošā vajadzības saturā. o Vēlmes ir gribas darbības pirmsākums. Tai pašā laikā cilvēks apzinās visu motivāciju un vajadzību sfēru, kā rezultātā tiek izvirzīts mērķis.

Sporta darbības mērķu uzstādīšana ir saistīta ar sportista vajadzību, interešu, vēlmju, spēju apzināšanos: o mērķa uzstādīšana nozīmē ieskatu nākotnē, spēku un aktivitātes koncentrēšanu uz to, kas noteikti ir jāsasniedz; ievieš skaidrību kādā virzienā darboties un kāds būs gala rezultāts; o mērķis apraksta galējo rezultātu (runa ir nevis par to, ko Jūs darat, bet gan par to, kādēļ Jūs to darat); o mērķis izteic izaicinājumu sportistam un mudina uz aktīvu rīcību; o bez mērķa nav sportiskās darbības vērtējuma kritēriju, pēc kuriem varētu izmērīt ieguldīto darbu. Bez tam mērķis ir arī visu cilvēka sasniegumu mēraukla. Pat vislabākā darba metode nav neko vērta, ja iepriekš precīzi un viennozīmīgi nebūs noteikts tas, ko sportists vēlas sasniegt. Ja tiek izvirzīts mērķis, tad tā rezultātā rodas tāds sasprindzinājuma stāvoklis, kurš darbojas kā virzītājspēks un kurš pazūd tikai tad, kad mērķis ir sasniegts. o o o Mērķim jāvirza personība, nevis jāvalda pār to. Ne vienmēr ceļš uz nosprausto mērķi izrādās pats veiksmīgākais un akla sekošana jebkuram vienīgajam mērķim var pazemināt panākumu kvalitāti.

Svarīgi ir atcerēties, ka progress, augšana un pilnveidošanās nav iespējama, kamēr indivīds rīkojas tā, kā to darījis vienmēr, pie kā ir pieradis. Tādā gadījumā viņš saņemt tikai to, ko arī agrāk saņēma. o Jābūt daudzveidīgam, jāprot reaģēt uz grūtībām kā uz iespēju iemācīties kaut ko un tad, iespējams, realizētais plāns novedīs pie tā, par ko sapņoja un kas bija izvirzīts kā darbības mērķis.

Treneris ir galvenā figūra pievilcīga konkrētā sporta veida tēla veidošanā o Tieši no trenera redzējuma ir atkarīgs, kā šo sporta veidu, sporta veida filozofiju un ētiku, un arī panākumu un uzvaras filozofiju saprot sportisti, kurus viņš trenē.

Panākumu filozofija o Pārsvarā cilvēki panākumus uztver kā labklājības, prestiža un stāvokļa sabiedrībā kopumu. o Tomēr panākumi ietver sevī daudz ko dziļāku: Ø dziļu apmierinājumu par apziņu, ka savu spēju robežās esi izdarījis visu un sasniedzis visu, ko varēji sasniegt. Ø Indivīdi ar augstu sasniegumu motivāciju dod priekšroku vidēji grūtiem, nevis viegliem vai ļoti grūtiem mērķiem. Viņiem ir svarīgi, lai mērķa sasniegšanai būtu izmantota pašu prasme, nevis paļaušanās uz veiksmi. Ø Raksturīga arī izteikta nākotnes perspektīva. optimisms, personiskās atbildības izjūta par saviem panākumiem un neveiksmēm.

Attiecībā uz motivāciju panākumu sasniegšanai dzīvē, darbā, karjerā ir minētas vairākas likumsakarības: o Izvirzi galveno mērķi, bet ej uz to soli pa solim! o Pabeidz iesākto! o Kontaktējies ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas intereses! o Iemācies mācīties! o Līdzsvaro savas dabiskās spējas ar motivējošām interesēm! o Izzini lietas, kas tevi iedvesmo! o Uzņemies risku!

Sasniegumu motivācija ir process, kuru ietekmē dažādi iekšējie un ārējie faktori. o Iekšējie faktori nereti aktualizējas ārējo faktoru ietekmē. Videi ir būtiska nozīme sasniegumu motivācijas procesā, jo tā aktivizē stimulus, kas nosaka tieksmi pēc augstiem mērķiem. Sasniegumu motivācijas pamatā ir divējādas vajadzības - vajadzība pēc sasniegumiem un vajadzība pēc izvairīšanās no neveiksmēm.

Dzīvē viss ir savstarpēji saistīts o Ikvienu cilvēku ietekmē dažādi faktori, piemēram, vide, savstarpējās attiecības. o Ir grūti nodalīt, kas palīdz un kas traucē. Tāpēc trenerim daļēji ir taisnība, ja viņš apgalvo, ka sportistu ietekmējuši psiholoģiski iemesli, piemēram, sacensību apstākļi, un tādēļ rezultāts nav bijis tāds, kā gaidīts. o Tomēr jāsaprot, ka tas neko nemaina, – pat ja ir konstatēti neveiksmes cēloņi, tas vēl nenozīmē, ka nākamreiz atkal nebūs jāsaskaras ar tām pašām problēmām.

Ja treneris, strādājot ar sportistu, jūt, ka viņā ir nepieciešamās potences, o taču nav rezultāta, proti, ja sportists treniņos uzrāda labākus rezultātus, taču sacensībās to nespēj, tad būtu nepieciešama psihologa palīdzība, kurš varētu palīdzēt saprast, kas ar audzēkni notiek. o Virzībā uz mērķi liela nozīme ir cilvēka individuālajām īpatnībām. Tās var sekmēt vai ari būt par traucēkli panākumu sasniegšanas motīvam.

Nav nekā slikta, ja cilvēks vēlas uzvarēt sporta sacensībās, o tomēr nedrīkst ignorēt faktu, ka visi cilvēki nav vienlīdzīgi savās fiziskajās un garīgajās spējās. Katrs ir audzis atšķirīgā vidē un katrs ir apguvis atšķirīgas zināšanas un prasmes. o Bez tam ikviens cilvēks dzīvo un pilnveidojas atšķirīgos no citiem apstākļos, mācās dažādās skolās, nodarbojas ar dažādiem sporta veidiem dažādās sporta zālēs. o Ja uzskata, ka panākumi un apmierinājums var tikt sasniegts tikai ar uzvaru sacensībās, tad tas ir par maz: daudzi cilvēki paliks neapmierināti, jo sporta spēlēs vienmēr vieni uzvar, bet otri – zaudē.

Ikviens sportists vēlas trenēties pie gudra, atsaucīga un emocionāli nosvērta trenera. o Trenera spēja vadīt un organizēt treniņu procesus, tiešā veidā ietekmē sportista pašizjūtu un personības izaugsmi! o Trenera autoritāte sportistu skatījumā tikai paaugstināsies, ja treneris ar personīgo piemēru demonstrēs centību, neatlaidību, atbildību, un jebkurā darbībā iesaistīsies ar ieinteresētību un atsaucību.

Sportisti atzīst: o Treneris ir autoritāte, kurš sportistiem ir jārespektē, jāciena vienalga vai treneris ir latvietis vai kādas citas tautības. o No jebkura trenera var daudz ko mācīties, galvenais ir paņemt to, kas pašam nepieciešams. o Liela nozīme ir tam, vai ģimenē sportošanai nepieciešamās īpašības ir ieaudzinātas. o Visaugstāk tiek vērtēti tie treneri, kuri turpina izglītoties.

Olimpiskā čempiona Igora Miglinieka izpratnē, o o var izdalīt dažus būtiskākos pamatvirzienus, kas nosaka labu un veiksmīgu trenera darbu: komunikabilitāte, prasme veidot un uzturēt kontaktus ar sportistiem, psihologa spējas, cieņa, autoritāte, profesionālās zināšanas.

Pēc orientēšanās izlases treneres Baibas Smilas domām, o ”Var mācīties daudz, tomēr spēja izjust audzēkņus, vai nu ir, vai tās nav. o Šīm zināšanām jānāk caur personīgo pieredzi, ja nav bijusi pieredze, tad trenera prasmes un iemaņas neveidosies tik ātri. . . ”

Trenera kā personības autoritātes faktors izpaužas šādi: o Cieņa un izpratne attiecībā pret sportistu. o Sportista interešu aizstāvēšana. o Rūpes un interese par sportista vēlmēm un vajadzībām. o Sportista pašapziņas, pašmotivācijas, pastāvības sekmēšana. o Trenera emocionālā izturētība, pacietības pilnveidošana. o Optimistisks skats un humora pielietošana saspringtās situācijās. o Spēja vērtēt un uzvesties adekvāti, bez kliegšanas, lamāšanās un asociālas uzvedības. o Spēja skaidrot panākumu un uzvaras filozofiju.

Pamatojoties uz šādiem spriedumiem, viens no zināmākajiem un sekmīgākajiem ASV augstskolu treneriem, slavenais amerikāņu basketbola speciālists, Kalifornijas Universitātes basketbola komandas, kas 10 reizes kļuva par ASV Studentu līgas čempioniem, bijušais treneris un angļu valodas pasniedzējs Džons Vudens (John R. Wooden), balstoties uz saviem personiskajiem panākumu definējumiem par trenera darbu un basketbola spēli, izveidoja „PANĀKUMU PIRAMĪDU”.

Jebkurai celtnei jābalstās uz stingriem pamatiem un visiem tās stūrakmeņiem jābūt galvenajiem šīs būves balstiem. Kā redzam, piramīdas balsti ir: darba mīlestība un entuziasms. Autors par panākumu piramīdas svarīgāko posmu uzskata: kondīciju – spēles prasmi – komandas garu. Savukārt piramīdas virsotnē ir panākumi, ko nav viegli sasniegt, bet šos panākumus ieskauj tādi rādītāji, kā ticība un neatlaidība. [http: //sa 3 punkti. lv/2011/06/treneradzona-woodena-12 -lideribasmacibas/]

Panākumi sportā balstīti ne tik daudz uz uzvaru skaitu sacensībās, bet drīzāk uz to, kā spēlētāji izmanto savas spējas atkarībā no pretinieku spēka, sacensību vietas u. c. apstākļiem. o Patiesus panākumus var gūt, esot pārliecinātam, ka esi izdarījis visu savu spēju robežās, lai gūtu panākumus. Tāpēc noslēgumā tikai pats spēlētājs var pareizi novērtēt panākumu sasniegšanas pakāpi.

Dž. R. Vudena izpratnē, panākumi ir dvēseles miers, kas ir tiešs rezultāts pārliecībai, kad Tu zini, ka esi darījis visu, ko spējis, lai kļūtu tik labs, cik labs esi spējīgs kļūt. o Dž. R. Vudens ir bijis ne tikai izcils treneris, bet arī izcils skolotājs un uz vērtībām balstīts cilvēks.

Džons Vudens bija pārliecināts, ka o o ”nav iespējams sasniegt absolūto pilnību, bet tam jābūt par katra mērķi. Ja mērķa sasniegšanai netika izlietoti visi 100% centienu, tad tas nav panākums, neatkarīgi no uzvaru vai zaudējumu skaita sacensībās. Ievērojamais ASV basketbola speciālists Dž. R. Vudens (John Wooden), pamatojoties uz savu 14 gadus ilgo trenera darbā pavadīto pieredzi, ir secinājis, ka sportā ikvienam – gan trenerim, gan sportistam jātic un jābūt pārliecinātam par to, ko dara: o svarīgi ne tas KO dara, bet gan KĀ dara; o neviena sistēma nepalīdzēs sasniegt mērķi, ja sportistiem nebūs pamata tehniskā sagatavotība – spēja un prasme ātri un precīzi izpildīt tehniskos paņēmienus; kolektīva spēle aizsardzībā un uzbrukumā realizēsies tikai tādā komandā, kurā ir labi fiziski un tehniski sagatavoti spēlētāji un saliedēts kolektīvs”. o

Dž. R. Vudena izstrādātā panākumu piramīda TICĪBA NEATLAIDĪBA CĪŅAS GARS GODĪGUMS SACENŠANĀS DIŽENUMS ATTAPĪBA NOSVĒRTĪBA PIEMĒROŠANĀS SAGATAVOTĪBA GODKĀRE PAŠKONTROLE STRĀDĪGUMS PAŠAPZIŅA ATKLĀTĪBA KOMANDAS GARS PRASMES MODRĪBA DRAUDZĪBA UZTICAMĪBA SIRSNĪBA INICIATĪVA UZTICĪBA PANĀKUMU PIRAMĪDA APŅĒMĪBA SADARBĪBA ENTUZIASMS

Piramīdas pamatā ir 5 visbūtiskākie nosacījumi, o starp kuriem visnozīmīgākie ir abi „stūrakmeņi” – strādīgums (smags darbs) un iniciatīva (entuziasms). Kā pamatakmens panākumiem sportā, it sevišķi komandu sporta veidos, ir jāuzskata draudzība, kas veidojas kā cieņa vienam pret otru un visus kopā saistošais kopējais mērķis. o Uzticība (pašcieņa) attiecībās ar pārējiem cilvēkiem, kas vienlaicīgi izpaužas arī ikviena indivīda pašcieņas saglabāšanas nosacījumā. o Savukārt, sadarbība ir ļoti būtisks nosacījums un tā izpaužas kā spēja palīdzēt citiem un mēģinājumā izprast citus cilvēkus, ar kuriem kopā jāceļ savu panākumu piramīda ilgstošā, regulārā un pietiekami smagā darbībā.

Piramīdas nākamo – 2. līmeni o o veido ikviena cilvēka vairākas personības īpašības, kuru nozīmīgumu nevar apstrīdēt neviens sporta jomā strādājošais, vai sportojošais: Paškontrole – tā ir savu emociju kontrole, kas palīdz ikvienam saglabāt līdzsvaru gan psiholoģiskajā, gan fiziskajā jomā. Apņēmība (mērķtiecība) izpaužas kā ikviena indivīda spēja pretoties kārdinājumiem un pavedinājumiem un avantūristisku darbību nepieļaušana. Savukārt, modrība uzskatāma kā spēja savlaicīgi konstatēt un labot nepilnības savā darbībā, kā arī nepieciešamība vienmēr saglabāt neatslābstošu uzmanību pret saviem līdzcilvēkiem (komandas dalībniekiem). Iniciatīva izpaužas kā nemitīga lēmumu pieņemšanas spēju veicināšana ar vēlmi sasniegt augstāku līmeni (pilnveidoties), nekā tas ir šobrīd.

3. līmeni piramīdā veido: o sagatavotība (fiziskā, psiholoģiskā), kas vienmēr atrodas ciešā sakarībā ar nākamo nosacījumu – prasmēm (spējām), ko raksturo kā zināšanas, kā pareizi, kvalitatīvi un savlaicīgi izpildīt konkrēto sporta veida tehnikas paņēmienu. o Vēl viens būtisks nosacījums panākumu piramīdā – komandas gars. Tā ir ikviena sportista, it sevišķi komandu sporta veidos, gatavība ziedot un pakārtot savas personiskās intereses savas komandas interesēm un savas komandas labā, kā galveno izvirzot komandu un tikai pēc tam domājot par savām ambīcijām.

Panākumu piramīdas 4. līmeni veido: cilvēka rakstura divas īpašības, kuras ikviens cilvēks iegūst pakāpeniski dzīves laikā. Šīs būtiskās īpašības ir: nosvērtība (līdzsvarotība), kas izpaužas kā spēja būt pašam, būt vienkāršākam, lai nenonāktu konfliktā pats ar sevi un pašapziņa (pārliecība), kas izpaužas kā ticība sev un savai gatavībai darīt visu, lai gūtu panākumus un sasniegtu iecerēto mērķi. o Abas šīs rakstura īpašības palīdz ikvienam sportistam vienmēr domāt un saglabāt pašcieņu jebkurā konkrētajā sacensības vai dzīves situācijā.

Panākumu piramīdas virsotnē atrodas ļoti nozīmīga īpašība, kas balstās uz visām iepriekš minētajām īpašībām, un tā ir sacenšanās diženums (lielums, nozīmīgums). o Jo sarežģītāka ir sacensību situācija, jo sportists parādīt labāku sniegumu, kas apliecina viņa mīlestību pret sportu un grūtu sportisko cīņu. o Šo nosacījumu nekad un nekādā veidā nevar noniecināt, jo tas ir pierādīts ar sporta kā nozīmīga cilvēku dzīves sastāvdaļas lomu, kas bija, ir un vienmēr būs būtiska.

Nozīmīgas rakstura īpašības, kam jāpiemīt ikvienam sportistam, lai tiešām sasniegtu savas sportiskās darbības panākumu piramīdas virsotni, ir: ticība + neatlaidība + cīņasgars + godīgums, ko papildina attapība, uzticamība, piemērošanās, atklātība, sirsnība un arī godkārība.

o Protams, nevar apgalvot, ka ikviens sportists pilnībā par visiem 100% izpildīs ievērojamā amerikāņu basketbola speciālista un trenera Dž. Vudena izveidotās panākumu piramīdas nosacījumus un tikai tādā gadījumā sasniegs savai sportiskajai darbībai nospraustos mērķus. o Lai sasniegtu piramīdas virsotni, visiem vienas komandas (grupas) dalībniekiem ir jāstrādā virzībā uz vienu mērķi, katram apzinoties savu lomu, savu talantu. o Tikai darbojoties kopā, palīdzot viens otram, notiks virzība uz priekšu un uz augšu – panākumu piramīdas virsotni.

Dž. Vudena kā trenera filozofija balstījās uz 12 mācībām: o o o o Mācība #1: Labas vērtības piesaista labus cilvēkus. Mācība #2: „Mīlestība” ir spēcīgākais vārds. Mācība #3: Sauc sevi par skolotāju. Mācība #4: Emocijas ir tavs ienaidnieks. Mācība #5: Ir nepieciešamas 10 rokas, lai gūtu grozu. Mācība #6: Lielas lietas sastāv no daudzām mazām. Mācība #7: Padari katru dienu par savu mākslasdarbu. Mācība #8: Burkāns ir spēcīgāks nekā rīkste (salīdzinājums ar ēzeļa motivēšanu). Mācība #9: Padari izcilību pieejamu visiem. Mācība #10: Tiecies pēc lielām izmaiņām. Mācība #11: Neskaties uz rezultāta tablo. Mācība #12: Pārbaudījumi ir tavs ieguvums. o o [http: //sa 3 punkti. lv/2011/06/trenera-dzona-woodena-12 -lideribas-macibas/]

Uzvaras filozofijas pamatatziņas: o liela vērība jāpievērš savai pilnveidošanai, nevajag aizrauties ar domām par uzvaru; o lai kļūtu par veiksmīgu uzvarētāju ir nepieciešamas īpašības – talants, mērķtiecīgums un disciplīna - spēcīgākie darbarīki, lai kļūtu par veiksmīgu uzverētāju; o censties darīt labāko ir svarīgāk nekā kļūt par labāko; o treneris var mācīt cilvēku tikai līdz zināmai robežai, pēc tam tā ir viņa paša izvēle vai uzklausīt un darīt visu, kas nepieciešams veiksmei; o uzvarētāji ir veidoti no iekšpuses, viss sākās no sirds, un no tā kā cilvēki domā: o vislielākā uzvara ir tad, kad esi sasniedzis savu personīgo rekordu! o PANĀKUMU UN UZVARAS FILOZOFIJA – AUGSTU REZULTĀTU SASNIEGŠANAS IESPĒJU ANALĪZE

Trenerim ar savu vadīšanas stilu un paškontroli jābūt paraugam komandai un tās spēlētājiem o Ļoti svarīgi, lai pēc komunikācijām ar treneri, sportistam veidotos ne tikai pareiza uztvere par iemīļoto sporta veidu, bet arī par visiem dzīves aspektiem. o Trenera uzvedībai jābūt atbilstošai sporta ētikas principiem, normām un vērtībām, kuras iekļautas Sporta ētikas kodeksā un Sporta likumā, kurš dotajā valstī ir pieņemts.

Psiholoģiskā un morālā klimata loma komandā: o ja komandā ir laba gaisotne, stabilas attiecības starp spēlētājiem un treneri, tad praktiski jebkurā situācijā ir iespējams gūt vēlamo rezultātu; o būtiska ir saliedētība gan spēles laikā, gan treniņos un arī ārpus laukuma (ikdienas dzīvē); o Saliedētība ir viens no visnozīmīgākajiem iemesliem, kas var izraut uzvaru no pirkstu galiem !

Nedrīkst būt uzvara par katru cenu ! o Saprotams, ka katra trenera prioritāte ir uzvara, bet tā nedrīkst būt uzvara par katru cenu. o Realitāte ir tāda, ka sportistu apmācība nevar notikt bez sporta izglītības bāzes, kas būtiski atšķiras katram vecuma posmam.

Trenerim nepieciešams: o radīt priekšstatu par izvēlēto sporta veidu kā pievilcīgu sporta veidu, lai nākotnē viņa audzēkņiem būtu vēlēšanās palikt tajā kā spēlētājiem, treneriem, oficiālajām personām, sponsoriem, līdzjutējiem utt. ; o nepārtraukti pilnveidot savas profesionālās zināšanas, izpētīt zinātniskos pētījumus un vadošo speciālistu praktisko pieredzi, un piemērot to treniņu procesā; o nepārtraukti kontaktēties ar saviem kolēģiem, aktīvi piedalīties kursos, semināros, lekcijās utt. ; o cieši sadarboties ar savas valsts dotā sporta veida federāciju un izlašu treneriem; o izmantot iegūtās zināšanas, tehnikas un taktikas jomā, savā komandā, tajā pašā laikā cenšoties padarīt doto sporta veidu pievilcīgāku skatītājiem; o aizsargāt sporta veidu no negatīvas ietekmes.

Mūsdienās, lai gūtu arvien lielākus rezultātus o sportistiem grūti atturēties no visaizliegtākā sportā – dopinga, tāpēc treneriem jāmeklē jaunas treniņu metodes, jaunas pieejas sportistiem, lai veicinātu viņu izaugsmi.

o Viens no paņēmieniem ir celt sportista pašapziņu un ticību saviem spēkiem ar psiholoģijas palīdzību. o Otrs variants, ir censties ieskatīties dziļāk sportista būtībā un mēģināt virzīt viņu uz priekšu. o Treškārt, mūsdienās labākie treneri analizē uzvaras faktorus.

Uzvaras filozofijas faktori: q Cīnīšanās līdz galam un sevis pierādīšana sportā ir svarīgākais. q Ar gribasspēku var panākt neiespējamo, vienkārši jānotic sev, un visi apkārtējie arī tev noticēs. q Spēlēt vajag ar vēsu prātu, bez stresa. Ir jāgūst no spēles prieks un pozitīvas emocijas, tad ari spēle ies no rokas! Galvenais spēlēt ar smaidu sejā.

Uzvara par jebkuru cenu nozīmē izkropļot olimpisko vērtību sistēmu o Olimpiskā kustība nav tikai sports, un sports nav tikai olimpiskā kustība. o Olimpiskā kustība nav tikai medaļas un cīņas sporta laukumā. o Olimpisma pamatprincipu un vērtību popularizēšana, veicināšana un aizsargāšana - tā ir viena no galvenajām 205 pasaules valstu Nacionālo Olimpisko komiteju (Latvijā - Latvijas Olimpiskā komiteja) misijām, kur noteicošā loma ir olimpiskajai izglītībai, iesaistot tajā visplašāko interesentu loku, - jebkuru, neatkarīgi no viņa vecuma, sociālā stāvokļa un fiziskajām spējām.

Pieredzes bagātie treneri iesaka: o o Spēlējot ar pilnu atdevi jūs jutīsieties laimīgi un lepni par sevi un komandas biedriem. Jutīsieties labi, ja zināsiet, ka visu esat darījuši tik labi, cik spējat. Katram sportistam PAŠAM IR JĀGRIB SPĒLĒT UN UZVARĒT, jo, ja viņu piespiež spēlēt, tad nekas pozitīvs nav gaidāms. IR JĀMĪL SEVI UN SAVU CENŠANOS UZVARĒT.

Uzvaras stratēģija o Pats grūtākais ir saglabāt ticību sev, saviem spēkiem – kādam atgriezt, kādam atrast – šo patmīlu un ticību o Uzvara ir neatdalāms ticības sevī iegūšanas veids, patmīlas pamošanās, zaudējuma nemīlēšana. o Šīs jūtas – psiholoģiskie atskaites punkti uzvarai.

Uzvaras prestižs o Ļoti liels ir sporta uzvaras prestižs, plaša popularitāte, vispārēja uzmanība, pietiekami lieli honorāri – tie visi ir faktori, kas nodrošina psiholoģisko stabilitāti, apmierinātību, dzīves piepildījumu, sapratni, ka var uzvarēt, sasniegt iecerēto rezultātu – uzvarēt.

o Ir daudz uzsvērts, ka trenerim treniņa procesā ir jāmāca sportistam uzvaras filozofija, bet ne visiem uzvaras filozofija ir vienādā mērā noderīga, jo ir daudzi sportisti, kuri nekļūs par augstas klases sportistiem un viņiem mācot šo filozofiju, var iedzīt sportistus depresijā. o Pieredze liecina, ka savās domās un sapņos daudzi sportisti ir gatavi uz daudz augstāku rezultātu, nekā fiziski ir spējīgi to sasniegt, un, diemžēl, pāris neveiksmīgu sacensību rezultātā, sportistam var mazināties vēlmi turpināt cīņu par uzvaru.

Uzvaras kaldināšanā svarīgs ir arī atbalsts no: o līdzjutējiem, jo tas ir neaptverami liels fanu skaits, kas atbalsta, stimulē savu ”top viens” treneri, sportistu vai komandu; o vecākiem; o draugiem; o tuviniekiem.

Līdzjutēju filozofija un tās loma o o o ir neatņemama sastāvdaļa jebkurās sacensībās, it īpaši sporta spēlēs; atbalsta grūtos brīžos, priecājas un bēdājas līdzi trenerim un sportistiem; palīdz atgūt spēkus praktiski neiespējamā situācijā. Līdzjutējs sniedz iecienītajam trenerim, sportistam/komandai drošību un pārliecību par saviem spēkiem. Treneris/sportists/komanda arī tic un cer uz saviem līdzjutējiem, jo neviens cits nebūs tik lepns par savas valsts vai pilsētas treneri, sportistu/komandu, neviens cits neatbalstīs tā, kā līdzjutējs.

Līdzjutēji vienmēr jūt un zina o kad iemīļotajam sportistam, trenerim vai komandai vajadzīgs uzmundrinājums, kad pateikt kādu stingrāku vārdu. o Atbalsts no tribīnēm ir vajadzīgs un nozīmīgs. o Sportistam ir jāzina ka viņš nav viens, par viņu kāds uztraucas un atbalsta.

SECINĀJUMI 1. Trenera darbs, tāpat kā jebkurš cits darbs, nes ļoti lielu atbildību par cilvēkiem, kurus trenē. Strādājot treneri iegūst cieņu no saviem audzēkņiem, bet ir jāprot to noturēt tādā līmenī, lai audzēknis būtu apmierināts un gūtu prieku no tā ko viņš dara, jo galvenais jau nav rezultāts, - galvenais ir mērķis kā to visu sasniegt. Trenerim jāprot apvienot: intelektuālās un psiholoģiskās, audzinošās un komunikatīvās, tehniskās un taktiskās kvalitātes. Ņemot vērā mūsdienu sporta u. c. zinātņu straujo attīstību, trenerim nepārtraukti ir jāuzkrāj jaunas zināšanas un jāiesaistās mūžizglītības procesā.

2. Trenera filozofijas veidošana ir saistīta ar filozofiskās domāšanas jeb filozofiskās refleksijas attīstību, kas nav iedomājama bez filozofijas jēdzienu, bez precīzas filozofiskās domāšanas pamatprincipu un metožu izpratnes. Trenera filozofija ietver sevī jautājumus par trenera darbības pamatnostādnēm, kuras saistītas ar sporta darbības veicināšanas priekšnosacījumu veidošanu, sportista darbības stabilizēšanu un uzvaras (rekordu) izredžu optimizēšanu u. c. Tā veidojas ciešā saistībā ar viņa pārliecību, ticību, interesēm, centieniem, ideāliem, principiem, mērķiem un uzdevumiem. Trenera filozofija ir vērsta uz šo mērķu un uzdevumu īstenošanu: pacensties katram audzēknim/sportistam dot iespēju sasniegt maksimāli augstāko rezultātu atbilstoši viņa spējām.

3. Trenerim ar savu vadīšanas stilu un paškontroli jābūt paraugam komandai un tās spēlētājiem. Ļoti svarīgi, lai pēc komunikācijām ar treneri, sportistam veidotos ne tikai pareiza uztvere par iemīļoto sporta veidu, bet arī par visiem dzīves aspektiem. Trenera uzvedībai jābūt atbilstošai sporta ētikas principiem, normām un vērtībām, kuras iekļautas Sporta ētikas kodeksā un Sporta likumā, kurš dotajā valstī ir pieņemts.

4. Trenera filozofiskā domāšana ļauj: izdarīt secinājumus un izstrādāt savas filozofiskās pamatatziņas, kuras labāk palīdz izprast audzēkņa/sportista vai komandas būtību un attīstības likumsakarības; veidot patstāvīgus un visaptverošus spriedumus par sportista personības attīstības iespējām un mūsdienu profesionālā sporta sociālām problēmām un to risinājumiem. Trenera radošā domāšana saistās ar jaunu ideju producēšanu, kuras bieži vien iziet ārpus personīgās pieredzes ietvariem, ārējām normām un noteikumiem; vērsta uz stereotipu, šablonu pārvarēšanu, kā arī uz nestandarta pieeju meklēšanu, saviem jauniem meklējumiem piesaistot jau zināmas atziņas, prasmes un iemaņas.

5. Panākumu un uzvaras filozofija – augstu rezultātu sasniegšanas iespēju analīze. Uzvaras filozofijas faktori: cīnīšanās līdz galam un sevis pierādīšana sportā ir svarīgākais. Ar gribasspēku var panākt neiespējamo, vienkārši jānotic sev, un visi apkārtējie arī tev noticēs. Nozīmīgas rakstura īpašības, kam jāpiemīt ikvienam sportistam, lai tiešām sasniegtu savas sportiskās darbības panākumu piramīdas virsotni, ir ticība + neatlaidība + cīņasgars + godīgums, ko papildina attapība, uzticamība, piemērošanās, atklātība, sirsnība un arī godkārība. Uzvara ir neatdalāms ticības sevī iegūšanas veids, patmīlības pamošanās, zaudējuma nemīlēšana. Šīs jūtas ir psiholoģiskie atskaites punkti uzvarai.

Trenera filozofijas un ētikas praktiskā nozīme: o sakārto un attīsta trenera kā izglītības un sporta speciālista domāšanu; o atbrīvo no nedrošības sajūtas, o piesauc būt kritiskam un radošam, o māca saskatīt savas darbības un treniņu procesa kopsakarības un vispārināt, o attīsta spēju veidot savu sporta filozofiju un ētiku – trenera un treniņa filozofiju un ētiku, uzstādot tuvākos, tālākos mērķus un neaizmirstot par galveno mērķi – sportista personības kā veseluma attīstību, respektējot ne tikai savas, bet arī sportista vajadzības, intereses u. tml.

LITERATŪRA o o o o Ābele A. Sporta psiholoģijas pamati. R. : RAKA, 2009. 296 lpp. Erta A. Olimpisms kā domāšanas veids/Sports, 10. 08. , 2007. Hogedāls L. Rokasgrāmata trenerim un vadītājam. Rīga, 1998 Kuzņecova A. Profesionālās ētikas pamati. Ievads sporta ētikā. – Rīga: Ra. Ka, 2003. , 202 lpp. Kuzņecova A. Sporta filozofija. R. : LSPA, 2010. , 80 lpp. Kuzņecova A. Sporta filozofijas paradigmas un to loma treneru darbībā/žurnāls Sports teorijā un praksē 2. speciālizlaiduns. Nr. 17 (242)2011. , 10. -12. lpp. Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca. R. : Zvaigzne ABC, 2000. , 167 lpp. Profesijas standarts. Profesija Sporta treneris (Apstiprināts IZM 10. 02. 2003. , rīkojums Nr. 79). http: //www. izmpic. lv/Standartu_reg/Sporta_treneris. pdf

o o o Profesijas standarts. Vecākais sporta treneris (Apstiprināts IZM, 2004. gada 9. novembra rīkojums Nr. 719) Rimbenieks J. Panākumu piramīda. /žurnāls Sports teorijā un praksē 2. speciālizlaiduns. Nr. 17 (242)2011. 38. - 42. lpp. Sporta likums. Pieejams http: /www. likumi. lv/doc. php? Id Sporta ētikas kodekss. R. : LOK, 1994. 7 lpp. Trenera rokasgrāmata. Rīga, 2004. Trenera rokasgrāmata 2. Rīga, 2006.

Cambridge Dictionary of Philosophy. Cambridge: Cambridge University Press. Belliotti R. 1979. q Clearing House. The Development and Prospectus for Community in the Field of Sport /Brussels/Pieejams: http: //ec. europa. eu/ q Coakley Y. und E. Dunning. Sport Studies Handbook. London, 2003. , p. 205 -212. o Yones B. , Wells L. , Peters R. , Yohnson D. Guide to Efective Coaching Principles and Practice. - Newton, Allyn and Bacon, 1998. o Josephon M. A training program of coaches on ethics, sports manship and charakterbuilding in sports - / Pursuing victory with honer // http: www charactercounts. org/sports/ Olimpic - report -ethicssportmanship. htm. q

o o Kultgen Yohn. Ethics and Professionalism. - Philadelphia: Univ. of Pennsylvania Press, 1988, 394 p. Magnosson D. , Torestad B. Personality Development//De Corte E. and Weinert F. E. (Eds. ). International Encyclopedia of Development and Instructional Psychology. – Pergamon, 1996. p. 230 -234. Malina R. M. , Clark M. Youth sports – Perspectives for a New Century. Monterey: Coaches Choice, 2003. 254 p. Vokwein Karin A. E. Social Problems of Sport //. Sport Philosophy. Vol. 5, N 2, 1996.

o o http: //biggsuccess. com/bigg-articles/wooden-success-pyramid/ http: //www. coachwooden. com/ o Mandigo Ogs Panākumu universitāte. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2008. - 376 lpp. Вуден Джон Р. Современный баскетбол. - Москва, Фи. С, 1987, - 255 с. Гогунов Е. Н. , Марьянов Б. И. Психология физического воспитания и спорта. М. : Издательский центр "Академия", 2000. 288 с. Герасимов И. Профессия – тренер, профессия – спортсмен. // http: //www. CTSchool. ru o o o