Darbs ar bērniem un jauniešiem ar uzvedības traucējumiem

Darbs ar bērniem un jauniešiem ar uzvedības traucējumiem Jānis Pāvulēns, 28. 10. 2011.

Definīcija Bērni ar uzvedības traucējumiem (angļu children vith behaviour disorders) - visi nepilngadīgie ar problēmām pašregulācijā un /vai soc. mijiedarbībā ar pieaugušajiem un vienaudžiem.

Definīcija Bērnu ar uzvedības traucējumiem kategorijā ietilpst: a) bērni, kas izjūt uzmanības trūkumu (angļu attention deficit disorder); b) bērni ar emocionālām problēmām (depresija, bailes, sasprindzinājums, naids, utt. ); c) autiskie bērni; d) bērni ar psihiskām aizturēm (g. k. intelekta sfērā); e) bērni ar pazeminātu spēju mācīties; f) bērni ar soc. uzvedības novirzēm; g) pusaudži, kuru diagnoze ir anoreksija un bulīmija. Sociālā darba terminoloģijas vārdnīca. (2000) Rīga, SDSPA "Attīstība“

SSK - 10 SSK – 10 - Starptautiskā slimību, traumu un nāves cēloņu slimību (ICD – International Classification of Diseases) klasifikācija spēkā Eiropā kopš 1994. gada, Latvijā kopš 1996. gada. F 00. . . F 99 Psihiski un uzvedības traucējumi

SSK – 10 F 00. . . F 99 F 00. . . F 09 Organiski psihiski traucējumi, ieskaitot simptomātiskos F 10. . . F 19 Psihiski un uzvedības traucējumi psihoaktīvu vielu lietošanas dēļ F 20. . . F 29 Šizofrēnija, šizotipiskie traucējumi un murgi F 30. . . F 39 Garastāvokļa [afektīvie] traucējumi F 40. . . F 48 Neirotiski, ar stresu saistīti un somatoformi traucējumi

SSK – 10 F 00. . . F 99 F 50. . . F 59 Uzvedības sindromi, kas saistīti ar fizioloģiskiem traucējumiem un somatiskiem faktoriem F 60. . . F 69 Pieaugušo personības un uzvedības traucējumi F 70. . . F 79 Garīga atpalicība F 80. . . F 89 Psihiskās attīstības traucējumi F 90. . . F 98 Uzvedības un emocionāli traucējumi, kas parasti sākušies bērnībā un pusaudža vecumā F 99. . . F 99 Neprecizēti psihiski traucējumi

SSK – 10 F 90. . . F 99 F 90 Hiperkinētiski traucējumi F 90. 0 Aktivitātes un uzmanības traucējumi F 90. 1 Hiperkinētiski uzvedības traucējumi F 90. 8 Citi hiperkinētiski traucējumi F 90. 9 Neprecizēti hiperkinētiski traucējumi

SSK – 10 F 90. . . F 99 F 91 Uzvedības traucējumi F 91. 0 Uzvedības traucējumi ģimenes ietvaros F 91. 1 Nesocializēti uzvedības traucējumi F 91. 2 Socializēti uzvedības traucējumi F 91. 3 Opozicionāri izaicinoši traucējumi F 91. 8 Citi uzvedības traucējumi F 91. 9 Neprecizēti uzvedības traucējumi

SSK – 10 F 90. . . F 99 F 92 Jaukti uzvedības un emocionāli traucējumi F 92. 0 Depresīvi uzvedības traucējumi F 92. 8 Citi jaukti uzvedības un emociju traucējumi F 92. 9 Neprecizēti jaukti uzvedības un emociju traucējumi

SSK – 10 F 90. . . F 99 F 93 Emocionāli traucējumi ar bērnībai specifisku sākumu F 93. 0 Šķiršanās trauksme bērnībā F 93. 1 Fobiska trauksme bērnībā F 93. 2 Sociāla trauksme bērnībā F 93. 3 Brāļu (māsu) sāncensība F 93. 8 Citi emocionāli traucējumi bērnībā F 93. 9 Neprecizēti emocionāli traucējumi bērnībā

SSK – 10 F 90. . . F 99 F 94 Sociālas funkcionēšanas traucējumi ar bērnībai vai pusaudža vecumam specifisku sākumu F 94. 0 Elektīvs mutisms F 94. 1 Reaktīvi pieķeršanās traucējumi bērniem F 94. 2 Neapvaldīta pieķeršanās bērnībā F 94. 8 Citi sociālās funkcionēšanas traucējumi bērnībā F 94. 9 Neprecizēti sociālās funkcionēšanas traucējumi bērnībā

SSK – 10 F 90. . . F 99 F 95 Rauste (tic) F 95. 0 Pārejoša rauste F 95. 1 Hroniska motoriska vai vokāla rauste F 95. 2 Kombinēta vokāla un daudzveidīga motoriska rauste F 95. 8 Cita veida rauste F 95. 9 Neprecizēta rauste

SSK – 10 F 90. . . F 99 F 98 Citi uzvedības un emociju traucējumi, kas parasti sākas bērnībā un pusaudža gados F 98. 0 Neorganiska enurēze F 98. 1 Neorganiska enkoprēze F 98. 2 Ēdināšanas procesa traucējumi zīdaiņu vecumā un bērnībā F 98. 3 Ēšanas perversijas (pica) zīdaiņiem un bērnībā F 98. 4 Stereotipi kustību traucējumi F 98. 5 Stostīšanās

SSK – 10 F 90. . . F 99 F 98 Citi uzvedības un emociju traucējumi, kas parasti sākas bērnībā un pusaudža gados F 98. 6 Runas juceklis F 98. 8 Citi precizēti uzvedības un emociju traucējumi, kas parasti sākas bērnībā un pusaudža gados F 98. 9 Neprecizēti uzvedības un emocionāli traucējumi, kas parasti sākas bērnībā vai pusaudža gados F 99 Citur neklasificēti psihiski traucējumi

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms

UDHS un uzvedība 1 Ģenētiskie faktori 1. Alkohols, nikotīns un narkotikas grūtniecības laikā. 2. Sarežģīta grūtniecība 1. Dopamīnerģiskās sistēmas traucējumi 2. Pieres daivu un bazālo gangliju anomālijas

UDHS un uzvedība

UDHS un uzvedība 2 Nespēja aizkavēt neadekvātas reakcijas Ar operatīvo atmiņu un pašregulāciju saistīto kognitīvo procesu traucējumi Neuzmanības, hiperaktivitātes, impulsivitātes simptomi (UDHS)

UDHS un uzvedība 3 Sociālās mijiedarbības traucējumi, iespējamas mācību problēmas Saspīlētas attiecības ģimenē Uzvedības traucējumi, opozicionāra izaicinoša uzvedība

UDHS vēsture 1845. g. vācu ārsts Heinrihs Hofmans dzejolī “Nemierīgais Filips” (Fidgety Phil) aprakstīja hiperaktīvu bērnu

UDHS simptomi Neuzmanība (vismaz 6 no minētajiem regulāri izpaužas vismaz pusgadu) 1. bieži nepievērš uzmanību detaļām vai pieļauj neuzmanības kļūdas, pildot skolas darbus un citus uzdevumus; 2. ar grūtībām notur uzmanību, izpildot uzdevumu; 3. atstāj iespaidu, ka neklausās, kad tiek runāts tieši ar viņu; 4. nespēj sekot instrukcijām vai pabeigt iesākto darbu;

UDHS simptomi Neuzmanība (vismaz 6 no minētajiem regulāri izpaužas vismaz pusgadu) 5. ir neorganizēts; 6. ar grūtībām izpilda uzdevumus skolā un mājasdarbus; 7. zaudē savas lietas (grāmatas, burtnīcas, pildspalvas utt. ); 8. viegli novērš uzmanību ārēju stimulu iespaidā; 9. ir aizmāršīgs attiecībā pret saviem ikdienas pienākumiem.

UDHS simptomi Hiperaktivitāte un impulsivitāte (vismaz 6 no minētajiem regulāri izpaužas vismaz pusgadu) 1. Nemierīgs, nepārtraukti dīdās, grozās sēdvietā. 2. Staigā pa klasi stundas laikā. 3. Bieži skraida un lēkā nepiemērotā situācijā. 4. Bieži šūpojas un trokšņo nepiemērotā situācijā. 5. Pārmērīgi daudz runā. 6. Nepārtraukta kustību aktivitāte, kuru nesamazina ne aizrādījumi, ne sodi.

UDHS simptomi Hiperaktivitāte un impulsivitāte (vismaz 6 no minētajiem regulāri izpaužas vismaz pusgadu) 7. Bieži atbild pirms jautājums ir uzdots. 8. Nespēj sagaidīt savu kārtu rotaļās vai sporta stundās. 9. Bieži pārtrauc un iejaucas citu darbā vai sarunās. 10. Bez nepieciešamības sāk skaļi runāt stundas laikā.

UDHS simptomi Diagnozes uzstādīšanas nosacījumi: Sindroms sācies līdz 7 gadu vecumam (parasti pamana 3 – 4 gadu vecumā). Uzvedība ir būtiski atšķirīga no tā paša dzimuma un vecuma bērnu uzvedības Simptomu ilgums ir vismaz 6 mēneši. Simptomi konstatēti divās vairākās vietās (ģimenē, mājā, skolā) dažādās situācijās. Uzvedība ir sociālās mijiedarbības un mācību traucējumu cēlonis

UDHS iemesli Iedzimtība Dzemdētājas jaunākas par 19 gadiem, vecākas par 30 gadiem, tēvi vecāki par 30 gadiem Priekšlaicīgas, novēlotas dzemdības, hipoksija, asfiksija Saindēšanās ar svinu, benzodiazepīniem, barbiturātiem Alkoholatkarīgi vecāki, disociatīvas personības, ar UDHS

UDHS iemesli Mātes trauksmainība (stresa hormonu ietekme uz augli), depresija Mātes siltuma, mīļuma trūkums, emocionālā un fiziskā kontakta trūkums B grupas vitamīnu, īpaši B 12 arī magnija, dzelzs, polinepiesātināto taukskābju trūkums Streptokoku infekcija (Trimda, 2010)

Bērns ar UDHS un vienaudži Bērni ar UDHS reti spēj sasniegt kompromisu, kopdarbību un sadarbību, kas raksturīga citiem bērniem(Dumas, 1998; Henker & Whalen, 1999). Attiecību ar vienaudžiem problēmas ir individuālas, ar atsevišķām kopīgām iezīmēm (Whalen & Henker, 1985, 1992) Bērni bērnus ar UDHS raksturo kā apnicīgus, ietiepīgus, neiejūtīgus, sadarboties nespējīgus. Bērni ar UDHS ir trokšņaini, pārāk aktīvi, tomēr aktivitātes izpausmes neiederas sociālajā kontekstā, kas izraisa citu bērnu neizpratni un noraidīšanu

Bērns ar UDHS un vienaudži Problēmas bieži rodas gan pozitīvas gan negatīvas uzvedības gadījumā, uzvedība bieži vien ir bez iepriekšēja nodoma, apdomas Neprasme regulēt emocijas (Melnick & Hinshaw, 2000) un ar UDHS bieži saistītie agresivitātes uzplūdi ne tikai paaugstina konfliktējamību, bet arī nodrošina sliktu reputāciju (Bicket & Milich, 1990; Erhardt & Hinshaw, 1994). Vientuļi, atstumti un nesaprasti ir arī neagresīvie bērni (Milich & Landau, 1989). Sic! Medikamentoza ārstēšana mazina negatīvos simptomus, bet nepaaugstina ne sociālo kompetenci ne arī uzlabo reputāciju.

UDHS terapija Sākumposma terapija Intensīvas terapijas posms Papildterapija

UDHS sākumterapija Stimulatori Vecāku kompetences paaugstināšana • UDHS simptomu izskaušana • Destruktīvas uzvedības formu izskaušana mājās (ģimenē) • Konfliktu samazināšana ģimenē

UDHS sākumterapija • Sociāli pieņemamu Vecāku uzvedības formu un kompetences pašregulācijas paaugstināšana iemaņu apgūšana Pedagoģiskā korekcija • Destruktīvās uzvedības izpausmju izskaušana klasē • Sociāli pieņemamu uzvedības formu un pašregulācijas iemaņu apgūšana • Mācību sasniegumu paaugstināšana

UDHS pamatterapija Vasaras ārstniecības kurss • Intensīva terapeitiskā nometne 7 nedēļu garumā + vecāku kompetences paaugstināšana + medikamenti (Pelham et al. , 1996; Pelham & Hoza, 1996)

UDHS papildterapija Ģimenes konsultēšana (terapija) Atbalsta grupas Individuālās konsultācijas • Ar UDHS saistīto individuālo un ģimenes stresoru likvidēšana, ieskaitot garastāvokļa un komunikācijas traucējumus • Citu vecāku iepazīšana, pieredzes apmaiņa, emocionālā atbalsta sniegšana un saņemšana • Uzticības pilnu attiecību veidošana bērna domu un jūtu izpētei

UDHS papildterapija Sociālo prasmju treniņš Kognitīvi biheiviorālais paškontroles attīstīšanas treniņš • Konfliktu pārvarēšanas un pozitīvu attiecību ar pieaugušajiem un vienaudžiem stratēģiju un taktiku apguve • Problēmsituāciju novērtēšanas un pašregulācijas kognitīvo un uzvedības reakciju pārvaldības un pašmotivēšanas prasmju apgūšana

UDHS un citi traucējumi Vairāk kā 80% bērnu ar UDHS konstatēti citi uzvedības un emocionālie traucējumi (Jensen, Martin & Cantwell, 1997; Plizska, 2000) 50% zēnu (7 gv. un vecāki) ar UDHS konstatēti opozicionāri izaicinoši uzvedības traucējumi (Barkley, 1998; Biederman, Faraone & Lapey, 1992). UDHS ir nozīmīgākais opozicionāri izaicinoši uzvedības prediktors (Loeber, 1990; Mannuzza & Klein, 1992; E. Taylor, 1995). 30 – 50% bērnu ar UDHS konstatēti uzvedības traucējumi (F 91. 1, F 91. 2) (Barkley, 1998; Biederman et al. , 1992)

UDHS un citi traucējumi Aptuveni 25% bērnu ar UDHS (lielākoties jaunākiem zēniem) konstatēts paaugstināts trauksmes līmenis (Mennin, Biederman, Mick & Faraone, 2000; Tannock, 2000). Vismaz 20% bērnu ar UDHS cieš no depresijas (Jensen et al. , 1997; Willcutt, Pennington, Chhabildas, Friedman & Alexander, 1999). P. S. Hipotēze, ka UDHS un uzvedības traucējumiem ir kopīga izcelsme neapstiprinās, UDHS saistīts ar kognitīvo iemaņu trūkumu un neironu struktūras attīstības traucējumiem, uzvedības traucējumi – ar nelabvēlīgu ģimenes un sociālo vidi un vecāku psihiskajām patoloģijām (Schachar & Tannock, 1995).

Uzvedības traucējumi (conduct disorders)

Uzvedības traucējumi Opozicionāri izaicinoši traucējumi Traucējumi ģimenes ietvaros Nesocializēti uzvedības traucējumi Socializēti uzvedības traucējumi

Opozicionāri izaicinoši traucējumi (F 91. 3) Negatīvi noskaņotas, naidīgas un opozicionāras uzvedības modelis, kurš tiek īstenots vismaz 6 mēnešus, kurā izpaužas vismaz 4 no minētajām pazīmēm, ja to izpausme ir biežāka kā tā paša dzimuma, vecuma grupas un attīstības pakāpes bērniem tajā pašā kultūrā!! netiek konstatētas uzvedības traucējumiem raksturīgās pazīmes (F 91. 0. . . F 91. 2)!!

Opozicionāri izaicinoši traucējumi (F 91. 3) . . . vismaz 6 mēnešus, . . . vismaz 4 pazīmes nespēj sevi kontrolēt, zaudē savaldību, bieži strīdas ar pieaugušajiem, atsakās pakļauties citu pieaugušo noteikumiem vai prasībām vai aktīvi tos noliedz, tīši traucē (kaitina) citus, dusmīgs un aizvainots, vaino citus par savām kļūdām vai slikto uzvedību, jūtīgs, viegli aizkaitināms un aizvainojams, ļauns un atriebīgs.

Uzvedības traucējumi. F 91. 0. . . 2 ( ) Pastāvīgs un noturīgs uzvedības modelis, kurā tiek pārkāptas citu cilvēku tiesības un/vai vecumam atbilstošās sociālās normas un noteikumi, un, ja konstatētas 3 pazīmes gada laikā un vismaz viena pazīme iepriekšējo 6 mēnešu laikā. Pazīmju grupas: Agresija pret cilvēkiem un/vai dzīvniekiem Īpašuma bojāšana vai iznīcināšana Krāpšana vai zagšana Noteikumu pārkāpšana

Uzvedības traucējumi. F 91. 0. . . 2 ( ) Agresija pret cilvēkiem un/vai dzīvniekiem: Bieža huligāniska uzvedība, draud un iebiedē Uzsāk kautiņus Ir izmantojis/-jusi ieročus, ar kuriem iespējams nodarīt būtisku kaitējumu (nūja, nazis, ķieģelis, “rozīte”) Ir cietsirdīgs pret cilvēkiem Ir cietsirdīgs pret dzīvniekiem Apzog uzbrukuma upurus, izspiež naudu, aplaupa Piespiež veikt netiklas darbības Īpašuma bojāšana vai iznīcināšana Tīša dedzināšana ar mērķi nodarīt būtisku kaitējumu Tīša sveša īpašuma iznīcināšana

Uzvedības traucējumi. F 91. 0. . . 2 ( ) Krāpšana vai zagšana: Iekļūšana citas personas dzīvoklī (mājā) vai auto. Bieži melo lai iegūtu mantas, labvēlību vai lai izvairītos no noteiktu pienākumu pildīšanas Nenodarot fizisku kaitējumu piesavinās vērtīgas mantas, nodarbojas ar viltojumu izgatavošanu Būtisku noteikumu pārkāpumi Neskatoties uz vecāku aizliegumiem nenakšņo mājās (no 13 gadu vecuma) Vismaz 2 x naktī atstājis vecāku vai aizbildņu mājas (vai 1 x, bet uz ilgu laiku) Bieži neapmeklē skolu (no 13 gadu vecuma)

Uzvedības traucējumi. F 91. 0. . . 2 ( ) Kopīgais: 1. 2. 3. 4. Uzvedības nopietnība – sāpju nodarīšana, vandalisms, uzvedības asociālais un delinkventais raksturs Bieži – uzmanības deficīts, hiperaktivitāte, mācīšanās traucējumi Vecāku bezpalīdzības izjūta nespējot kontrolēt bērnu (pusaudzi) Bieža saistība ar paaugstinātas spriedzes situāciju ģimenē, vecāku psihiska un psiholoģiska rakstura problēmām

Uzvedības traucējumi. F 91. 0. . . 2 ( ) Uzvedības traucējumi Agrā bērnībā konstatētie (childhood-onset CD), vismaz viena pazīme izpaudusies līdz 10 g. v. Pusaudža vecumā konstatētie (adolescent-onset CD)

Uzvedības traucējumi. F 91. 0. . . 2 ( ) Vecumam ir nozīme: Bērniem, kuriem traucējumi izpaužas agrā bērnībā (childhood-onset CD) (biežāk – zēniem), tiek konstatēti agresīvākas uzvedības simptomi, kas izpaužas neproporcionāli lielā likumpārkāpumu skaitā un saglabājas uzvedībā bērnam pieaugot Pusaudžu vecuma traucējumiem (vienādi zēniem un meitenēm) raksturīga mazāka agresivitāte un traucējumu samazināšanās pusaudžiem pieaugot (Waldman, Lilienfield & Lahey, 1995; Lahey, Goodman et al. , 1999).

Uzvedības traucējumu izplatība Uzvedības traucējums Uzskaitē 2009. g. Uzņemti 2009. g Hiperkinētiski traucējumi (F 90) 839 150 Uzvedības traucējumi (F 91) 595 49 52 2 Nesocializēti uzvedības traucējumi (F 91. 1) 162 13 Socializēti uzvedības traucējumi (F 91. 2) 291 29 Opozicionāri izaicinoši traucējumi (F 91. 3) 51 3 532 129 Uzvedības traucējumi ģimenes ietvaros (F 91. 0) Jaukti uzvedības un emocionālie traucējumi (F 92)

Uzvedības traucējumu izplatība Kopā F 90. . . F 98 Zēni līdz 14 gadu vecumam Meitenes līdz 14 gadu vecumam 385 247 88 15 – 17 g. v. zēni meitenes 32 18 Pacientu skaits, kam pirmo reizi mūžā uzstādīta diagnoze 2009. gadā. Absolūtos skaitļos uz 100 000 iedzīvotājiem.

Uzvedības traucējumu F 90. . 98 ( ) izplatība Latvijā PROJEKTS “SOCIĀLĀS REHABILITĀCIJAS PAKALPOJUMU ATTĪSTĪBA BĒRNIEM UN JAUNIEŠIEM AR UZVEDĪBAS TRAUCĒJUMIEM RĪGAS PILSĒTĀ”

Uzvedības traucējumu cēloņi Cēloņi (riska faktori) ir vairāki, tie darbojas vienlaicīgi ilgākā laika posmā (Hinshaw & Anderson, 1996). Uzvedības traucējumi ir bērna un ģimenes, sabiedrības, sociālo un kultūras faktoru mijiedarbības rezultāts (Lahey, Waldman & Mc. Burnett, 1999; Shaw, Bell & Gilliom, 2000).

Uzvedības traucējumu cēloņi Avots: Shaffer, D. R. , (1996). Developmental psychology: Childhood and adolescence (4 th ed. ). Pacific Grove, CA.

Emocionālā attīstība process, kurā bērns iegūst emocionālo inteliģenci, inteliģenci t. i. spēju izprast savas un citu emocijas, spēju rīkoties saskaņā ar savām un citu emocijām, spēju atpazīt emocijas un izpaust tās piemērotā veidā. spēju atbildīgi un adekvāti lietot emocijas kā savu reakciju un vēlmju izpausmi, Emociju adaptatīvā funkcija veido afekts kā iedzimta adaptīva funkcija + pieredze atmiņā; kalpo orientācijai apkārtējā vidē.

Emocionālā attīstība Emociju praktisks pielietojums, izpratne par tām un to izpausmes veidu sākotnēji tiek gūta attiecību pieredzē ar vecākiem vai bērnu aprūpējošām personām. Emocionālais briedums (arī – inteliģence) raksturo izmantotie psihiskās aizsardzības (PA) mehānismi, veidojas, apgūstot jaunus PA mehānismus un pārvarēšanas (coping) stratēģijas ģenētiskas predispozīcijas un vides faktoru mijiedarbības, kura nodrošina atkārtojošos uzvedības modeļus, rezultātā.

Emocionālāneattīstība 1. 2. 3. vecāku (aprūpētāju) emocionāla nepieejamība (ja ģenētiskā dispozīcija ir, bet vides faktoru nav), atkārtojošos uzvedības modeļu trūkums, jaunu PA mehānismu un pārvarēšanas (coping) stratēģiju trūkums, pastāvīgi paaugstināts trauksmes līmenis un gatavība uztvert un reaģēt uz atraidījumu pat tad, ja tas nedraud (bet situācija tiek uztverta kā atraidoša, atraidījums pastāv tikai bērna iekšējā pasaulē). dusmu un naida lēkmes vai izvairīšanās un izolēšanās.

Lūiss T. Amini F. Lenons R. Mīlestības teorijas pamati, SIA „Madris”. - Rīga, 2003. 261 lpp. Lewis, T. , Amini, F. , & Lannon, R. (2000) A general theory of love. New York: Random House.

Mīlestības teorijas pamati Bez limbiskās rezonanses pieredzes bērns nevar iemācīties just ar savām limbiskajām smadzenēm, noskaņoties uz kāda emociju kanāla un prognozēt sevi vai citus. Bez pietiekamas limbiskās regulēšanas pieredzes viņš nevar iestādīt savu emocionālo līdzsvaru. Viss, kas cilvēks ir, un viss, ko viņš zina atrodas samudžinātajā neironu savienojumu biezoknī. Šie liktenīgie mazie tilti pēc skaita sniedzas kvadriljonos, bet rodas tikai no diviem avotiem: DNS un ikdienas dzīves. Ģenētiskais kods izveido tikai dažus savienojumus, pieredze papildina un izmaina pārējos.

Viss, kas mums ellei vajadzīgs 1 Limbiskā regulēšana starp bērniem un vecākiem vada nervu sistēmas attīstību. Lai izveidotās daļas saliedētu vienā veselumā – funkcionējošā bioloģiskā būtnē, nepieciešams sociālais kontakts. Bez vecāku vadības neiroloģiskie savienojumi uzkrājas un atsevišķās daudzsološās izpausmes saplūst vienā kopējā haosā. Izolēta rēzus pērtiķa audzināšana izveido murgainu un neiedomājamu, acis bološu mutantu, kas maz atgādina veselīgu, sakarīgu organismu.

Viss, kas mums ellei vajadzīgs 2 Primātu audzināšana atšķirtībā mums liek daudz ko mācīties. Agresivitāte ir sarežģīta izturēšanās, kam nepieciešama precīza neiroloģiskā vadība: pārāk mazs naidīgums samazina indivīda izdzīvošanu, pārāk liels – [samazina] veiksmīgu savstarpējo sadarbību, kas sociāliem dzīvniekiem nepieciešama. Vecāku uzaudzinātiem rēzus pērtiķiem neiropētnieki atklājuši atbilstību starp agresivitāti un vadošo neironu saišu daudzumu smadzenēs. Normālas smadzenes ir pilnas ar šo neredzamo ritmu tūkstošiem, tā ir mikroskopiska mašinērija, kas veido un līdzsvaro izturēšanos.

Viss, kas mums ellei vajadzīgs 3 Pērtiķiem, kuriem nav iedota un izveidota limbiskā regulēšana, nav šis neiroloģiskās organizācijas, viņi nespēj izveidot regulētu, modulētu agresivitāti. Viņi ir nesakarīgi, neparedzami, haotiski ļauni. Šis stāvoklis nav ārstējams, nelīdz pat vislabākās mūsdienu zāles. Gerijs Krēmers secināja: atšķirtībā uzaudzēti pērtiķi “neatbilst parastajiem neirobioloģijas likumiem vairāk kā sociālajiem. . . Neizskatās, ka mēģinājumi ar aizvien specifiskākiem farmakoloģiskajiem preparātiem šeit kaut ko var līdzēt. Tas izskatās pēc vispārējas smadzeņu darbības nesaskaņotības”

Viss, kas mums ellei vajadzīgs 4 Darboties spējīgas neiroloģijas izveidošanai zīdītājiem nepieciešama savstarpējā pieķeršanās. Lielākā izturēšanās daļa, kas veido sociāli funkcionējošu cilvēku, tiek radīta ar neironu savienojumiem smadzeņu iekšpusē, bet tos veidojošais fizioloģiskais spēks ir mīlestība. Bērni, kas nav bijuši pietiekami aprūpēti, var izaugt un apdraudēt paviršo sabiedrību, kas viņus radījusi.

Viss, kas mums ellei vajadzīgs 5 Ja bērna pamestība ir visaptveroša, funkcionālais rezultāts ir reptiļa organisms, bruņots ar neokorteksa smadzeņu izveicību un viltību. Šāds radījums, iznīcinot sev līdzīgos, nejūt nožēlu vai līdzcietību, viņam trūkst iekšējas motivācijas nenonāvēt gadījuma pēc niecīgā dusmu uzplūdā vai minimālā ieguvuma dēļ. Kāds jauns pārkāpējs sakropļoja savu upuri un aprakstīja savas izjūtas: “Par ko man jāuztraucas? Es taču neesmu viņa. ” Bezdvēselisku slepkavu pulki neveidojas bez iemesla – atriebīgie briesmoņi rodas no neiroloģiska vraka, kas kādreiz bija veselīga cilvēciska būtne.

Viss, kas mums ellei vajadzīgs 6 Šie stāsti satur traģēdijas, bet mazāk mistikas, kā dažs labs domā. Limbiskais trūkums izraisa nekontrolētu ļaunumu, mūsu trauslajā fizioloģijā šis process izveidojies ļoti sen. Atcerēsimies, ka pamestu bērnu smadzenēs iztrūkst miljoniem neironu. Ja kāds domā, ka šīs izzudušās šūnas ir nebūtiskas, tad mūsu bērni pierāda pretējo.

Sociālo faktoru ietekme Kaimiņu un skolas ietekme Zems dzīves līmenis, ģimeņu un vides nestabilitāte, augsta atšķirīgu etnisko grupu un imigrantu koncentrācija vidē traucē produktīvu sociālo attiecību saglabāšanos un pazemina sociālo normu efektivitāti (Caspi & Moffiti, 1995; Sampson et al. , 1997). Sociāli dezorganizēti kaimiņi nespēj nodrošināt tradicionālo pusaudžu grupu sociālo kontroli (monitoringu) dzīves vietā un pozitīvi ietekmēt uzvedības attīstību ar draudzīgu neformālo kontaktu vai kopdarbības formālās un neformālās interešu grupās starpniecību (Sampson & Groves, 1989).

Sociālo faktoru ietekme Kaimiņu un skolas ietekme Dzīve likumpārkāpēju vidē un mācības sliktā skolas vidē sekmē dissociālas un delinkventas uzvedības attīstību, pozitīva skolas pieredze var kavēt šāda veida uzvedības veidošanos (Rutter, 1989). Labu skolas vidi raksturo stingras un nemainīgas prasības, augstas mācību sasniegumu gaidas, skaidra, loģiska, izprotama un likumsakarīga disciplīnas un sodu sistēma. Labā ziņa! Pieņemamas uzvedības un panākumu stimulēšana, sistēmisks un sistemātisks darbs ar skolēniem spēj daļēji kompensēt nelabvēlīgo situāciju ģimenē (Gottfredson, Gottfredson & Hybel, 1993).

Terapija Par perspektīvāko terapijas virzienu tiek uzskatīta dažādu individuālās, ģimenes terapijas metožu apvienojums ar sistemātisku un sistēmisku palīdzību skolas kolektīvam un kopienai (Tolan & Guerra, 1994), ietverot blakņu (attiecību pasliktināšanās ģimenē, ģimenes locekļa depresija, vardarbība ģimenē) diagnostiku un korekciju. Psihoterapija, grupu terapija, sodīšana, izdzīvošanas programmas, mācību nometnes ir neefektīvas (Henggeler, Schoenwald & Pickrel, 1995; Lipsey, 1995), bet populāras, jo nosacīti lētas (Tate, Repucci & Mulvey, 1995).

Terapija Grupas terapija, kuras laikā dissociāli pusaudži tiek savākti vienkopus saasina uzvedības problēmas (sadarbība ar vienādi domājošajiem sniedz nevēlamu atbalstu) (Dishion, Mc. Cord & Poulin, 1999). Katram vecumposmam un katram uzvedības traucējumu tipam un smaguma pakāpei nepieciešamas savas terapijas metodes Jo vairāk attīstījies uzvedības traucējumu modelis, jo intensīvāka iejaukšanās nepieciešama Jo vairāk attīstījies uzvedības traucējumu modelis, jo pesimistiskāka prognoze

Terapija Ja dissociāla uzvedība nav pārtraukta trešās klases beigās, turpmākā terapija atgādina cukura diabētu – to nav iespējams izārstēt, bet iespējams apārstēt vai nomākt ilgstošu intervences procesu kombinējot ar atbalsta pasākumiem (Kazdin, 1995). Par efektīvākajām metodēm tiek uzskatītas: Vecāku kompetences paaugstināšanas treniņi Kognitīvie problēmu risināšanas treniņi Multisistēmiskā terapija (Multisystemic therapy (MST) Scott Henggeler ), funkcionālā ģimenes terapija (Functional Family Therapy (FFT) Thomas L. Sexton, James F. Alexander ) un daudzdimensionālā iejaukšanās audžuģimenē (Multidimensional Treatment Foster Care (MTFC) Patricia Chamberlain )

Ko darīt skolai ? Reāls, pilnīgs, emocionāls kontakts ar bērnu: 1. 2. 3. 4. bērna psiholoģisko (emocionālo) vajadzību un izpratne, individuālo kontaktu laiks, no ģimenes nesaņemtā ikdienas emocionālā atbalsta sniegšana, atbildīgas attieksmes pret problēmu veidošana, nostiprināšana un koriģēšana bērnam. Viens likums, viena taisnība visiem: 1. 2. 3. atļautā un neatļautā robežas (vienmēr, visiem, vienādas), atbildība par savu rīcību, skolas politika attiecībā uz apreibinošu vielu lietošanu un smēķēšanu.